Lēmumu nepieņemšana nav demokrātija

Muļļāšana, muļļāšana un pamešana vai nogrūšana citam jau kļūst par šīs valdības jautājumu risināšanas, lēmumu pieņemšanas stilu.

Vispirms valdība divus mēnešus veltīja budžeta izdevumu griešanai, spiešanai, izdevumu tehniskai samazināšanai, aizmirstot par visām citām problēmām, kuru netrūka. Pūta, elsa, strīdējās, galā čiks vien sanāca, un uz Saeimu aizsūtīja apmuļļātu, bet negatavu budžeta grozījumu versiju ar 9,2% deficītu un atziņu, ka izdevumus nāksies vēl krietni samazināt, turklāt daudz īsākā laikā, nekā to nesekmīgi mēģināja pati valdība. Kas no tā sanāca – zinām: pēc vēlēšanām atklātajos īstenajos apmēros steigā cirta, skatoties un neskatoties, lai tik dabūtu starptautisko aizņēmumu.

Arī ar strukturālajām reformām valdībai neiet labāk – jau kopš šīs valdības darbības sākuma un vēl kopš iepriekšējās valdības laikiem tās kā karsts kartupelis tiek viļātas, viļātas, radītas versiju versijas, par tām politiķi ar putām uz lūpām publiskās diskusijās runāja pirms un pēc vēlēšanām, prezidents Valdis Zatlers pat par šo tēmu sasauca valdības ārkārtas sēdi. Edgars Zalāns uz papīra uzlika un prezidentam iesniedza kārtējo reformu plānu, ko premjers uztvēra nevis kā pamudinājumu izkustināt dūksnājā aizvien dziļāk grimstošās reformas, bet kā kārtējo konkurenta apdraudējumu, un ķērās pie ironijas, kas viņam parasti izdodas bērnišķīgi, intervijā Latvijas Avīzei komentējot, ka jaunais Zalāna plāns no viņa vecā atšķiroties vien "ar to, ka tad, kad satiksmes ministrs bija Ainārs Šlesers, Zalāns nepiedāvāja šo ministriju pievienot Attīstības superministrijai". Ministriju skaita samazināšana valdībā apspriesta netikšot, vismaz ne šajā valdībā.

Tāpat sanācis ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) vai tā dēvēto dzīvojamās platības nodokli. Finanšu ministrija ņēmās jau ilgi, palaida vienu pīli, sabiedrība nokritizēja, it kā atmeta, tad atkal nāca klajā ar nākamo versiju par vienādu nodokli visiem nekustamā īpašuma īpašniekiem, tad atkal satapināja trīs dažādus variantus, ko virzīt uz valdību. Un nu – kārtējā kapitulācija. Nespējā valdībā izlemt, kuru no variantiem piemērot, lēmuma pieņemšana kārtējo reizi tiks nogrūsta uz Saeimu. "Par ko nevienam nav iebildumu," bildis premjers. Izskatās, ka šajā valdībā iebildumu nevienam nav pret lēmumu nepieņemšanu, nevis pieņemšanu.

Var jau teikt, ka Saeima ir likumdevējs un ir tikai normāli, ka tā arī pieņem šādus lēmumus. Tikai jautājums – kam tad vajadzīga valdība, ja pat konceptuālās vadlīnijas tā nevar dot, vai, lemjot par NĪN, jāņem vērā īpašumā dzīvojošo cilvēku skaits vai kas cits, kur virzās nodokļu sistēma, kādi ir tās mērķi vēl bez valsts kases maciņa caurumu lāpīšanas? Jautājumus, kas saistīti ar budžetu, parasti sagatavo valdība, un NĪN nodoklis ir tieši saistīts ar budžetu, turklāt skatāms kompleksi ar vispārējo nodokļu politiku, valsts izdevumu un ieņēmumu sabalansēšanu. Valdība nav domāta tam, lai Ministru kabineta sēdēs apstiprinātu noteikumus par atkritumu savākšanas, šķirošanas un bioloģiski noārdāmo atkritumu kompostēšanas vietām vai epizootiju uzliesmojuma likvidēšanas un draudu novēršanas kārtību (nez vai visi ministri, kas paši tos 1. septembrī apstiprinājuši, zinātu, kas tā epizootija vispār ir) un tamlīdzīgus papīrus, ko vispār uz valdību varētu nevirzīt.

Šāda valdības rīcība nav vis demokrātijas, bet valdības lēmumu pieņemšanas mazspējas izpausme. Cik tālu krīzes laikā ar tādu tiksim?

Svarīgākais