Minimāla argumentācija par minimālo algu

Laiks iet, tikumi ne – sākot kustināt nākamā gada budžetu, atkal dzirdama mētāšanās ar no zila gaisa grābtiem skaitļiem par minimālās algas palielināšanu un nodokļu atvieglojumu pārskatīšanu.

Minimālās algas izmaiņu diference piedāvāta robežās no 0 līdz pat jau pērn rosinātajiem 40 eiro, kas bija viens no Vienotības priekšvēlēšanu programmas pīlāriem. Nu Vienotības vadītā Labklājības ministrija gatava samierināties ar 20 eiro pielikumu, kamēr ZZS vadītā Finanšu ministrija spriež par 10 eiro pielikumu. Lai gan normāli būtu minimālās algas kāpumam iet roku rokā ar ekonomikas pieaugumu, kārtējo reizi tas tiek zīmēts, bīdot šurpu turpu skaitļus dažādās budžetu veidojošajās sadaļās. Interesanti, ka, pamatojot iecerēto dažādu atvieglojumu atcelšanu, kas valsts budžetā iecērtot robu par diviem miljardiem eiro, finanšu ministre Dana ReiznieceOzola (ZZS) teic, ka «ekonomika attīstās ne tik strauji kā plānots». Bet nez kāpēc šis ekonomikas kritums netiek ņemts vērā, runājot par minimālās algas celšanu vai būtiski jauniem uzņēmumu konkurētspējas, eksportspējas veicināšanas pasākumiem.

Savukārt noticēt valdības rūpēm par nabadzības vai nevienlīdzības mazināšu varētu tad, ja tiktu celts arī ar nodokļiem neapliekamais minimums un saglabāti dažādi atvieglojumi maznodrošinātajiem, kurus draud pārskatīt. Nevar gan teikt, ka neapliekamais minimums netiek celts nemaz - tas nedaudz pieaugs minimālo algu saņēmējiem. Pērn minimālās algas saņēmējiem tas tika noteikts nevis minimālajā - 75, bet 100 eiro līmenī, un, ja valdība pieturēsies pie pērn pieņemtajiem noteikumiem, tad nākamgad mazo algu saņēmējiem tas kāps līdz 115 eiro mēnesī. Ar to tik un tā pamatīgi atpaliekam no kaimiņvalstīm. Igaunijā jau šogad zemāko ienākumu saņēmējiem neapliekamais minimums tika palielināts no 154 uz 170 eiro, bet Lietuvā - no 166 uz 200 eiro mēnesī, turklāt ļaujot to pilnā apmērā strādājošajiem saņemt tūlīt, nevis tikai pēc gada ienākumu deklarāciju iesniegšanas. Labi, mums ir lielāks atvieglojums par apgādājamajiem, bet ar visu to no vienādas algas pēc nodokļiem mēs saņemam mazāk nekā kaimiņvalstīs un virknē ES valstu, nemaz nerunājot par vidējo algu un vidējo neapliekamo minimumu Eiropā. Jāpiebilst, ka lielāku algu saņēmējiem neapliekamais minimums nākamgad tiks samazināt līdz 60 eiro, attiecīgi vidusslāni nākamgad vēl vairāk paplicinās, kamēr patiesi lielo algu saņēmējiem solās atcelt pērn izgudroto un Satversmes tiesā apstrīdēto solidaritātes nodokli.

Lai gan bieži dzirdam, ka minimālās algas celšana ir budžetam neitrāls pasākums, budžeta plānotāji ar to var nošaut greizi. Nez vai politiķi laikā, kad ir tik daudz papildu budžeta pieprasījumu, būtu gatavi ieņēmumu kritumam. Tas rada aizdomas, ka galvenie projekta virzītāji patiesībā varētu būt ierēdņi, kuru algas koeficients ir piesaistīts minimālajai algai. Lielākas algas nāksies valstij izmaksāt sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, bet papildu nodokļa ieņēmumi līdz ar nedaudz palielināto neapliekamo minimumu un uzņēmēju nespēju vai nevēlēšanos maksāt lielākas algas valsts kasi var nepapildināt. Valsts ieņēmumu dienests jau iepriekš secināja - jo straujāk palielina minimālo algu, jo vairāk palielinās nodarbināto skaits, kas saņem mazākas algas par minimālo. Fakts, ka valstī apmēram piektdaļa strādājošo saņem mazāk par minimālo algu, ir satraucošs, bet šo problēmu nevar atrisināt ar administratīvām metodēm. Var jau iniciatori portālā Manabalss.lv pievērt acis un pasapņot par 500 eiro minimālo algu un divkāršotu neapliekamo minimumu, jo to, redz, rosina arī OECD jeb tā dēvētais bagāto valstu klubiņš, kam nesen esam piebiedrojušies. Protams, uz to ir jātiecas, bet jāsaprot, ka ekonomika ir dzīvs, komplekss organisms, tas dzīvo gan noteiktā mikro, gan makro vidē, un tā neaug kā sēnes pēc lietus. Jā, valstij ir vairāk uzdevumu nekā tikai rūpes par ekonomiku, tomēr no tās lielā mērā atkarīgs, kā tā spēs pildīt, finansēt šos citus uzdevumus. Un, ja reiz to vai citu apsvērumu dēļ jāpalielina minimālā alga vai nodokļi, tad gribētos redzēt nopietnāku šāda soļa analīzi, skaidrojumus, sistēmu, kontekstu ar citiem nabadzību mazinošiem vai uzņēmējdarbību veicinošiem pasākumiem, kā tas piedienētos OECD valstij.