2005. gadā uz Uzvaras dienas 60 gadu svinībām Maskavā lepnā vientulībā no Baltijas valstīm devās vien Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Igaunijas prezidents Arnolds Rītels un Lietuvas prezidents Valds Adamkus Krievijas prezidenta Vladimira Putina ielūgumus nepieņēma, viņiem, pēc pašu teiktā, šajā dienā bija jābūt kopā ar tautu.
Līdzīgu retoriku – rūpes par tautu – tagad izmanto arī Valdis Zatlers, tieši pretēji, pieņemot nu jau premjera amatā esošā Putina ielūgumu uz Uzvaras dienas svinībām šogad.
Vēsturi tagad skaidro savējiem
Šādi Zatlers došot ieguldījumu sabiedrības saskaņas un saliedētības veicināšanā Latvijā, kur daļa sabiedrības uzvaru pār nacismu svin 8. maijā, bet daļa 9. maijā. Vienu svinību datumu Zatlers, šķiet, nelolo panākt, bet veicināt "akadēmisku 20. gadsimta vēstures pētniecību, skaidrošanu un brīvas diskusijas par aktuāliem vēstures jautājumiem" gan. Jājautā – vai Latvijā brīvas diskusijas par vēsturi tiek apspiestas? Turklāt nez vai arī šos pētniecības materiālus daudz studēs gan vienādi, gan otrādi nacionālie radikāļi un tie kara veterāni un viņu fani, kas salasās 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa. Vēstures skaidrošanu pirms pieciem gadiem izvērsa arī V. Vīķe-Freiberga. Tikai nevis pašmājās, bet starptautiskajā arēnā un Krievijai, pāris mēnešus pirms došanās uz Maskavu, kad ielūgums jau bija kabatā, Putinam uzdāvinot grāmatu par Latvijas 20. gadsimta vēsturi.
Krievijas publiskā politika un retorika pēc tā gan nav mainījusies, tāpēc muļķīgi būtu Zatleram turpināt raustīt lauvu aiz ūsām, jo īpaši laikā, kad sacensība ir vairs nevis par to, kurš atraidīs Krievijas ielūgumus, bet kurš tos saņems. Vēsture nav mainījusies, arī tās interpretācijas – ne, bet ekonomiskā situācija gan. Uzvaras dienas vizītes, tāpāt kā citas attiecību uzturēšanas formas, balstītas nevis mīlestībā pret Krieviju, bet alkās pēc tās resursiem, tirgus. Vienalga, saucam to par aprēķinu, ekonomiku vai reālpolitiku, ar ko nodarbojas praktiski visas Eiropas lielvalstis un ASV. Arī Baltijas valstis atmetušas lepnumu, un pat allaž nacionāli noskaņotais un Krieviju daudz kritizējušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess atzinies, ka labprāt dotos uz Maskavu, kurp, iespējams, viņš arī dosies bez oficiālā ielūguma. Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite, turpat kur Zatlers – Baltijas jūras forumā – tiekoties ar Putinu un nesaņemot uzaicinājumu, pamanījusies iecirst pliķi Latvijai un iecelt sevi šīs sacensības uzvarētāju godā, norādot, ka Uzvaras dienas vietā viņa uz Maskavu dosies divpusējā vizītē, no kuras būs daudz lielāks labums nekā no atrādīšanās šajos dažādi vērtētajos svētkos.
Šķelšanas politika vai šķelšanās?
Grūti nepamanīt Krievijas atšķirīgo politiku pret Baltijas valstīm šajā kontekstā un smīnēšanu par Baltijas valstu vadītāju neveiklajām dejām ap Uzvaras dienas svinībām Maskavā, kas pašmājās rosinājušās diskusijas par to, vai Baltijas valstīm gan šajā jautājumā, gan citos nevajadzētu būt vienotai nostājai. Lai neizkauj pa vienai, lai var apvienot spēkus. Nebūtu godīgi te vainot Zatleru. Latvija, Lietuva un Igaunija jau pārāk tālu aizpeldējušas cita no citas, jēdzienam Baltijas valstu vienotība nav reāla seguma. Tā īsti nebija arī pirms to pirmās neatkarības, ne pēc tās, ne īsi pirms to okupācijas. Arī tās laikā vietējās kompartijas gāja atšķirīgu ceļu, vienota Pribalķika bijām vairāk citu acīs, arī kā PSRS saimnieciskais un militārais reģions. Vairāk tā varbūt bija jūtama Atmodas laikā ar kulmināciju Baltijas ceļā. Bet nebija ilgi jāgaida, līdz sākās savstarpēja sāncensība par ātrāku iestāšanos Eiropas Savienībā, Latvijas–Lietuvas jūras robežas, reņģu, cūku, piena kari. Ir gan atsevišķi vairāk vai mazāk veiksmīgi kopīgi projekti, kuros intereses sakrīt, piemēram, Baltijas jūras ekoloģijā, BALTBAT, Baltijas metropoļu tīklā vai RailBaltica, ViaBaltica. Tajā pašā laikā citā satiksmes jomā vēl nesen tika noraidīta kopīgas Baltijas aviokompānijas izveide, līdzīgi izčibējusi pirms gadiem pamestā ideja par kopīga televīzijas kanāla izveidi. Arī enerģētikas politikā nevar vien vienoties par Visaginas AES būvniecību Ignalinas vietā, Igaunijas valdība pat jau pieņēmusi lēmumu par atsevišķas AES uzcelšanu Igaunijā līdz 2023. gadam.
Arī eiro varētu netikt ieviests visās Baltijas valstīs vienlaikus. Igauņi to grasās paveikt jau 2011. gadā, Lietuvas prognoze ir laikā no 2012. līdz 2015. gadam, lai gan EK minējusi 2015. gadu, Latvijas plānā ar aizdevējiem stāv 2014. gads, bet starptautiskie eksperti runā par 2015. vai drīzāk 2016. gadu. Katrā ziņā plāna par vienotu laiku nav, vērtēta tiks katras valsts ekonomiskā, fiskālā situācija. Arī te un attiecībā pret starptautisko aizdevumu valstu politika atšķiras. Igaunija pat aizdeva Latvijai 100 miljonus eiro, bet Lietuva, lai arī izvietoja valsts obligācijas un aizņēmās starptautiskajos tirgos, tomēr izvairījās no tādiem aizdevējiem, kas vienlaikus ar naudu diktēja savus nosacījumus valsts politikai.
Ar Krieviju – katra atsevišķi
Arī attiecībās ar Krieviju nerealizējās Ilvesa ideja Baltijas valstīm kopīgi pieprasīt Krievijai kompensācijas par okupācijas laikā radītajiem zaudējumiem. Valstīm arī dažādi gājis ar robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju. Lietuva to izdarīja jau pirms iestāšanās ES, jo Krievija bija ieinteresēta nesarežģīt tranzītu caur Lietuvu uz Kaļiņingradu. Latvija to pēc ilgām iekšpolitiskām peripetijām un atteikšanās no Abrenes izdarīja tikai 2007. gadā. Igaunija un Krievija robežlīgumu parakstīja 2005. gadā, bet Krievija parakstu atsauca, baidoties no iespējamām teritoriālām pretenzijām pēc tam, kad Igaunijas parlaments pievienoja preambulu ar atsauci uz Tartu miera līgumu. Šī aste Igaunijas un Krievijas attiecībās velkas līdzi joprojām līdzās bronzas Aļošas izraisītajiem satricinājumiem.
2008. gadā savukārt Latvijas prezidents vienīgais neieradās uz atbalsta pasākumu Tbilisi Gruzijas– Krievijas konflikta laikā, jo Zatlers savukārt vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem atradās olimpiskajās spēlēs Pekinā, ko pārējie ignorēja. Viss tas gan netraucē prezidentiem, premjeriem, parlamentu priekšsēžiem svinīgi kopā sirdspukstēt, slēpot, stāstīt par kopīgu politiku. Jo īpaši grūti ir veidot kopīgu ārpolitiku, jo tā lielā mērā vairs nav patstāvīga. Kopīgākā Baltijas valstu pozīcija tajā ir kopīga Latvijas, Lietuvas un Igaunijas partnerības harta ar ASV. Un nav noslēpums arī, ka uz to arī skatījās Vīķe-Freiberga un skatās Zatlers, lemjot par došanos vai nedošanos uz Uzvaras dienu Maskavā. Tāpēc varbūt aiztaupīt neveiklu argumentāciju par misiju sabiedrības vienošanai un nepārspīlēt ar Baltijas vienotības jēdziena vazāšanu.