Kā mēs braucam OECD lūkoties
Latvija tuvākajos mēnešos cer finišēt pirms trīs gadiem uzsāktajā skrējienā uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD), bet sabiedrības vairākumam joprojām nav saprotams – priekš kam? Referendums nav vajadzīgs, nav vēlmes skaidrot, pietiek ar standartfrāzēm par piebiedrošanos ekonomiski attīstīto valstu saimei!
It kā no domas vien par piederību bagāto klubiņam dzīve kļūs labāka, visiem strādātgribētājiem būs labi apmaksāts darbs, cienīgas algas un pensijas, ekonomiskie bēgļi straumēm sāks braukt mājās, valstij pietiks naudas veselības aprūpei, izglītībai... Ak, Miera un Pieticības mala, kur «uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība!», kā teiktu Kārļa Skalbes praviets Ruņģis. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens iestāšanos OECD sauc par galveno (!) Ekonomikas ministrijas prioritāti. Laikam jau būs «pret katru ēdēju debesīs iesprausta viņa karote», ja jau šāds pašmērķis!
Latvija varēs izmantot OECD pētniecības, analīzes resursus, iekļauties šo valstu statistikā, saņemt gudrus padomus «labākai pārvaldei labākai dzīvei», mūsu politiķi un nozaru eksperti varēs sēdēt pie viena galda ar pasaules ietekmīgajiem un spriest par globālu un lokālu problēmu risināšanu un «sniegt savu ieguldījumu ietekmīgajā OECD darbā, nosakot jaunus globālos standartus», kā mūs kārdina OECD labi atalgotās amatpersonas. Ko līdzīgu jau nedzirdējām, stājoties ES un pievienojoties eirozonai? Kādos nozīmīgos jautājumos ar savu balsi esam ietekmējuši pasaules notikumus un to atspulgu pie mums? Drīzāk piekritīgi mājuši uzspiestiem lēmumiem un uzlasījuši drupačas no atlikušā! Kas būs tā mūsu intelektuālā kapacitāte, sistēmiskās atšķirības, kas OECD mūsu lomu lēmumu pieņemšanā padarīs nozīmīgu? Kādi būs instrumenti, mehānismi birokrātiskajos dokumentos un runās solītās leiputrijas sasniegšanā? Pašlaik tas izskatās pēc vecāku vēlmes par katru cenu panākt nemuzikāla bērna uzņemšanu prestižā mūzikas skolā. Galvenais – tikt klubiņā, kā tur kulsimies, gan redzēs! Uzspiedīs mums «kvalitātes zīmogu» – Latvija tiks novērtēta kā augstu ienākumu valsts, kas došot pozitīvu ietekmi uz starptautiskajiem kredītreitingiem. Labi gan, ka var panākt šādu efektu, nepaaugstinot pašu ienākumu līmeni! Reāli instrumenti to paaugstināšanai nav atklāti. Kā iestāja palīdzēs attīstīt ražošanu Latvijā? Vai tikai šie novērtējumi paši par sevi ieplūdinās te investīcijas, par kuru upēm dzirdējām jau pirms iestāšanās eiro zonā, bet, kad valdībai vajadzēja pamatot bankas Citadele pārdošanu par sviestmaizi, tad investīciju pievilcība bija zudusi reizē ar Malaizijas lidmašīnas notriekšanu Ukrainā – tomēr esam Austrumi! Bet atkal jau jātic, ka OECD «veidos pozitīvu Latvijas tēlu investīcijām».
Virkne Austrumeiropas valstu kopš iestāšanās organizācijā ekonomiskajos rādītājos no Latvijas nav atrāvušās, tieši otrādi. OECD nepiedāvā fondu līdzekļus dalībvalstīm, vien savus padomus, intelektuālo resursu. Protams, to arī nevar par zemu novērtēt, bet drīzāk mūsu politikā pietrūkst rīcībspējas. Turklāt līdz šim Latvijai sniegtās OECD rekomendācijas bijušas jau pašu apzinātas, nereti balstītas uz vietējo ekspertu secinājumiem. Piemēram, ieteikums palielināt studējošo skaitu un finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei, norādot uz nepildītajiem likumiem, kas paredz šiem mērķiem noteiktu procentu no IKP. Un? Politiķi paši zina, ka šie likumi netiek pildīti gadu no gada, bet naudas kā nav, tā nav! Vai nezinām savas problēmas ar tiesu sistēmu un maksātnespēju? Zinām! Bet ministrs, kas tām nopietnāk gribēja pieķerties, ātri vien tika aizgājināts.
Pats iestāšanās process vien būšot ko vērts, kalpos kā katalizators reformu veikšanai! Kādas pēdējos gados esam veikuši? Uzlabos valsts pārvaldi, mazinās korupciju, kur gan vēl Latvijai esot daudz darāmā. Esam šajā iestāšanās ceļā jau finiša taisnē, bet korupcijas skandāli valsts varas struktūrās uzvirmo cits pēc cita, ne jau pateicoties OECD, bet žurnālistu aktivitātēm!
Pēc karstām diskusijām Latvijas politiskā elite pirms pāris gadiem likvidēja partiju barotnes un politisko reptiļu luksusa pansionātus – valsts kapitālsabiedrību padomes. Nāca OECD, un mūsējie – pārdomāja, padomes nu atkal dikti vajadzīgas! Kur analīze, ka padomnieku trūkuma dēļ kapitālsabiedrības strādājušas sliktāk vai bijušas pakļautas lielākam korupcijas riskam, ka valdes netiek galā? Ko kārtējie padomnieki darīs, cik tas valstij izmaksās, vienalga, bet – ja OECD prasa – vajag! Interesanti, kāpēc nodokļu sistēmas analīzi vēl par 3 miljoniem eiro pasūtām Pasaules bankai, nevis izmantojam OECD? Varam pieņemt juridiskas izmaiņas KNAB likumā, kas darīts, pildot OECD rekomendācijas, kaut simt, bet, kamēr birojā valdīs iekšējās intrigas un politiskā elite neatrausies no varas aparāta izmantošanas savtīgās interesēs, lietas nemainīsies.
OECD atbalsta liberālu tirgus ekonomiku, kas jau Latvijas ekonomikai devusi ne vienu vien sāpīgu mācībstundu. Cik spēcīgi ir salīdzinoši nelielie Latvijas uzņēmumi, un kā tie šajā globālajā konkurencē izlauzīsies? Neaizmirsīsim, ka 1948. gadā tolaik Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija tika dibināta ar mērķi palielināt ASV produkcijas noietu un finansiālo un ekonomisko ietekmi Eiropā, kas arī izdevās. ASV iemaksas šodien veido ceturto daļu no visa OECD budžeta. Varbūt varam izdomāt ietilpīgāku mērķi kā iestāšanos kaut kur? Ja iestāšanās kādā organizācijā ved uz tā īstenošanu – lūdzu! Taču pagaidām šādi pierādījumi tautai attiecībā uz OECD nav doti. Kāds efekts no jau samaksātajiem vairāk nekā 8 miljardiem eiro un vēl 3–4 miljoniem gada iemaksu, tas ir miglā tīts. Diemžēl atšķirībā no Miera un Pieticības malas migla nav mūsu labklājības avots!