Vai ilgāk būs arī labāk?
Kādreizējais izglītības ministrs, daudzu reformu solītājs Roberts Ķīlis jau no 2012. gada bija iecerējis pagarināt mācību gadu skolās līdz Jāņiem un mācības sākt jau augustā. Esošais ministrs Kārlis Šadurskis ir pieticīgāks un testēšanai publiskajā telpā izmetis versiju par mācību gada pagarināšanu par divām nedēļām jūnijā. Vai arī šoreiz šīs paliks tikai tukšas runas vai būs – vīrs un vārds?
Mācību gads Latvijā ir par 12–15 dienām īsāks salīdzinoši ar virkni citu Eiropas valstu. Mērķis Šadurskim pamatā saistīts ar vēlmi samazināt slodzi mācību gada laikā un papildus ieviest trešo sporta stundu un veselības mācību, kas atsevišķās skolās ir kā izvēles priekšmets. Pēc Šadurska domām, mācību programmas papildināšana ar šīm divām stundām mazinās mazkustīga dzīvesveida un citu iemeslu radītās skolēnu veselības problēmas. Bet izmaiņu motivācijai nevajadzētu būt tik šaurai.
Jā, pēc vairākiem pētījumiem, aptaujām un ārstu secinājumiem, arvien vairāk izplatās tādas skolēnu ligas, kur papildu sportiskās aktivitātes un informācija par veselīgu dzīvesveidu nenāktu par ļaunu: aptaukošanās, stājas problēmas, galvassāpes, smēķēšana, stress... Bet nez vai mācību gada pagarināšana būtiski uzlabos skolēnu veselības stāvokli. Tā vārdā varētu arī atslēgt internetu un televīziju, pie kuras, kā liecina pētījumi, apmēram ceturtdaļa skolēnu ik darba dienu pavada vismaz četras stundas! Ir gan arī skolēni, kuriem divas 40 minūšu garās sporta stundas ir vienīgā fiziskā aktivitāte, bet daudzi arī regulāri trenējas kādā izvēlētā sporta veidā, un viņiem vēl vienas skolas sporta stundas vietā varbūt lietderīgāk būtu aiziet uz bibliotēku vai vienkārši pastaigāties svaigā gaisā.
Pozitīvi varētu būt tas, ka mācību slodzes samazināšana ikdienā varētu skolēniem ļaut pievērsties kādiem hobijiem, talantu izkopšanai, sporta veida specializācijai, interešu izglītībai vai nākotnes profesijas izzināšanai. Tagad nereti tam trūkst laika un enerģijas, jo jāmācās, jāmācās, jāmācās. Skolēni un vecāki sūdzas par lielo mājasdarbu skaitu, izglītības vai atsevišķu stundu kvalitāti skolā, kuras dēļ arvien vairāk skolēnu, novērtējot izglītības vai laba atestāta lomu tālākajās studijās, ņem privātstundas. Pieprasījums pēc privātskolotājiem lielākajās pilsētās, kur ir arī maksātspēja, ir tik liels, ka pedagogiem ir izdevīgāk un mierīgāk piekopt šo rūpalu nekā strādāt skolā. Vai līdz ar mācību gada pagarināšanu tiks paaugstināta mācību kvalitāte, rasts laiks saprotami paskaidrot tiem, kuriem paskaidrojumi jāmeklē pie privātskolotājiem, un tiks apmierinātas ieinteresētāko, spējīgāko audzēkņu augstākas prasības, veicināti talanti?
Mācību gada pagarināšanai jābūt balstītai vīzijā, ko vēlamies ar vidējo izglītību sasniegt, vai ar esošo mācību slodzi un tās sadalījumu kaut kas pieklibo. Jāliek klāt mācību standartu pārskatīšana, kas jau esot uzsākta, jāliek klāt pedagogu algu reforma ar uzsvaru uz to, kā ar to mainīsies pedagoga darba kvalitāte, ko iegūs skolēns, jāliek klāt skolu tīkla reforma, atkal domājot par šā izglītības mērķa sasniegšanu, nevis tikai naudas ietaupīšanu. Jādomā par mācību metodēm, varbūt skolā vairāk jāienāk reālajai dzīvei, zināšanu sasaistei ar praksi, zinātni, uzņēmējdarbību, sadzīvi... Varbūt vairāk jāatrauj dibens no skolas sola un deguns no grāmatām, baidoties neapgūt programmu, nesaņemt augstāko vērtējumu valsts pārbaudes darbos un skolai zaudēt reitingu, bet padomāt par to, kā ieinteresēt bērnu, likt saprast, kam un kādas zināšanas noderīgas, kā tās strādā dabā. Jāmeklē iemesli, kāpēc, salīdzinot ar vidējiem rādītājiem Eiropā, sākumskolā skolēnu zināšanas ir virs vidējā līmeņa, bet 8., 9. klasē tās jau sāk atpalikt. Jāapsver, vai, piemēram, ar mācību gada pagarināšanu varētu arī mazināt skolu atšķirīgos kvalitātes līmeņus, varbūt pagarināt mācību gadu tām skolām, kurām jāuzlabo līmenis, ja pietrūkst kadru kapacitātes, sūtot uz šīm skolām advancēto skolu jau atbrīvojušos pedagogus?
Ja mērķis prasa mācību gada pagarināšanu, tad kāpēc ne? Nav vairs tie laiki, kad bērni vasarā bija vitāli nepieciešami kā darbaspēks lauku darbos. Vecākiem arī būtu nedaudz īsāks laiks, par kuru lauzīt galvas, kā pieskatīt un ar ko saprātīgu vasarā nodarbināt bērnu trīs mēnešu garumā. Bet vienkārši tāpat piemest klāt divas nedēļas, neceļot ne ausu par pārējām izglītības kvalitātes problēmām, būtu vien aktivitātes imitācija.