Par ātru teikt hop!

Eiropai var nepatikt Turcijas papildu prasības tās lielākai iesaistei bēgļu krīzes amortizācijā, bet jāatzīst, ka Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu rīkojies kā valstsvīrs, aizstāvot savas valsts intereses, un vienlaikus izmantojis izdevību, izspiežot no situācijas maksimālu labumu. To mūsu politiķi varētu pamācīties.

Eiropas Savienības (ES) valstu līderus samitā Briselē Turcija pārsteidza ar papildu trīs miljardu eiro pieprasīšanu bez jau trīs sarunātajiem. Pretī tā sola ne vien uzlabot apstākļus jau esošajās patvēruma meklētāju nometnēs, bet arī saņemt atpakaļ caur Turciju uz Grieķiju bēgošos un Turcijas ūdeņos NATO kuģu pārtvertos patvēruma meklētājus. Prasīta nav tikai nauda, kas Turcijai būtiska, jo īpaši pēc Krievijas sankciju ieviešanas, kuru ekonomiskais trieciens tiek lēsts vismaz 20 miljardu eiro apmērā. Prasīts arī līdz jūnijam nodrošināt Turcijas pilsoņiem bezvīzu režīmu ar ES. Izmantojot izdevību, Davutoglu atgādinājis arī par iesprūdušajām sarunām par Turcijas uzņemšanu ES, kur lielākās iebildes ir Kiprai – bet tai ir problēmas ne tikai ar Turcijas iebrukuma Kiprā sagremošanu 1974. gadā un Ziemeļkipras Turku Republikas akceptēšanu, bet arī ar migrantu plūdiem uz salu. Turcijai tas ir gājiens ar zirdziņu. Būtu paradoksāli, ja Turcija tiešām pēc pāris gadiem iestātos ES – tā būtu paņēmusi ES naudu, lai mazinātu tajā bēgļu skaitu, un tad Turcija iestāsies ES ar visiem šiem bēgļiem! Turklāt Turcija arī cer uz valstī esošo bēgļu pakāpenisku pārvietošanu uz ES valstīm to kvotu ietvaros, ko grasās darīt arī Latvija. Pagaidām uz Latviju atvesti bēgļi no Grieķijas.

Protams, demokrātiskā Eiropa nevarēja neaizrādīt par Turcijas varas vēršanos pret opozīcijas laikrakstiem, bet šajā lielajā spēlē tā būs vien kā pirksta pakratīšana, kas neietekmēs rezultātu. Un, saprotot, ka uzņemšana ES Turcijai tik drīz arī «nedraud», nez vai tā ko mainīs šajā attieksmē, drīzāk tā varētu oponēt, ka, pieņemot nepopulāru lēmumu paturēt pie sevis vairāk bēgļu, opozīcijas varas kritika var tikai apdraudēt vienošanās izpildi. Galīgo vienošanos gan plānots panākt nākamās nedēļas nogalē. Augsto cilvēktiesību normu aizstāvji jau kritizējuši bēgļu «vardarbīgu sūtīšanu atpakaļ uz Turciju», kas esot pretrunā ar kādām starptautiskajām normām. Bet – vai nelikumīga robežu šķērsošana arī nav pretrunā ar valstu likumiem un starptautiskajiem līgumiem?

Pilnībā ar naudu no bēgļu plūdiem atpirkties neizdosies, cerības tikai tos nedaudz mazināt turpmāk. Tā kā liela daļa migrantu ir ekonomiskie, nevis kara bēgļi, skaidrs, ka viņu mērķis nav apmešanās Turcijā, kas būtu mītnes valstij tuvāk un no kurienes atgriešanās dzimtenē, situācijai noregulējoties, būtu vieglāka. Ja vien būtu tāda vēlme. Iespējams, ka Eiropas valstis cer, ka jaunā vēsts emigrācijas valstīm, ka nākamie imigranti nonāks nevis Eiropā, bet Turcijā, kaut daļēji mazinās vēlmi bēgt. Vācijas kanclere Angela Merkele spriež, ka tas «nelegālo migrāciju pārvērtīs legālajā» – tiem bēgliem, kas rātni sēdēs Turcijā un gaidīs statusa piešķiršanu, būšot lielākas izredzes nokļūt un palikt Eiropā nekā tiem, kas paši lauzīsies aizvērtajās durvīs.

Taču ES oficiozu saukļi par to, ka ar šo nelegālās migrācijas laiks uz Eiropu ir beidzies, varētu būt pārāk optimistiski. Pirmkārt, ekonomiskajiem bēgļiem, kuru ir vairākums, netiek solīta palikšana nedz Turcijā, nedz ES – tātad viņiem atliek nelegālais ceļš. Otrkārt, Turcija nav bēgļu sapņu zeme un pēc šķēršļiem Balkānu migrācijas ceļā jau tiek meklēti jauni. Jau paustas versijas, ka viens no tiem varētu vest arī caur Krieviju un tālāk – Latviju. Lai gan ar Krieviju noslēgti readmisijas līgumi, kas paģēr bēgļu atpakaļ uzņemšanu, nevajadzētu lolot cerības, ka tā tas bez problēmām arī notiks, ka netiks paslepus organizēta bēgļu plūsma prom no Krievijas. Vai Latvijai pietiks ar papildus atvēlēto finansējumu Latvijas Austrumu robežas stiprināšanai šā gada budžetā, lai neļautu sevi šādi āzēt? Bet varbūt tas nebūs budžeta, bet cilvēku godaprāta jautājums? Latgales nabadzība un jau nereti fiksētā vietējo iedzīvotāju vēlme nopelnīt uz cilvēku un akcīzes preču kontrabandas rēķina ir samērā izplatīta liga, tāpat kā amatpersonu korumpētība.

Pirmie trīs miljardi eiro Turcijai no Latvijas budžeta prasīja 4,3 miljonus eiro. Vēl tikpat? Daudz vai maz? Varam šo summu kaut vai salīdzināt ar pašmājas bēgļu uzņemšanas plānam atvēlētajiem 15 miljoniem eiro. Tā tad varētu būt mūsu maksa par jaunu «brīvprātīgo» kvotu neuzņemšanos – neņemsim jaunus bēgļus, kā valdība solīja, bet par to samaksāsim. Jaunā vienošanās ar Turciju ir Eiropas maksa par pašu drošību, cerībām mazināt terorisma riskus, iedzīvotāju neapmierinātību ar varu, iekšpolitiskās turbulences, kā arī nepazaudēt Šengenas zonu. Šīs lietas arī maksā dārgi. Un jāpriecājas, ka tās vispār tiek tirgotas. Ja vien tas nav kaķis maisā.