Spļāviens pret vēju
Ministru kabineta nama lejasstāva kafejnīca ir iecienīta tās svaigo, gardo bulciņu dēļ. To smarža vilina, arī garša nepieviļ.
Bulciņas – tās nav nekādas bērnu spēlītes, domātas tikai pieaugušajiem! Bērniem tās ir kaitīgas veselībai, figūrai, smadzeņu darbībai! No šā gada saskaņā ar Veselības ministrijas (VM) izstrādātiem un valdības apstiprinātiem noteikumiem skolu kafejnīcās tās bērnus vairs nekārdinās, vairs nav pieejamas, tāpat kā virkne citu našķu. Ja notiktu pēc veselības ministra Gunta Belēviča gribas – skolu kafejnīcas būtu vispār likvidētas. Tajās atļauto produktu saraksts būtībā jau vedina uz ministra vēlmes piepildīšanos. Sukādes, kuras nav no lētajām, daudzi nevar atļauties, grauzt sausiņus? Njā. Labi, var uzkost kādu ābolu, bumbieri vai graužamos burkāniņus, ar mizojamajiem augļiem nav laika un vēlmes ķēpāties ne pārdevējiem, ne bērniem.
Var jau teikt: kad mēs augām, zāle bija zaļāka un skolās kafejnīcu nebija, un iztikām tīri labi. Daudz kā nebija, bet, diemžēl vai par laimi, vairs nedzīvojam tajā laikā. Skolas vai ārpusskolas kafejnīca ir šodienas dzīvesstila sastāvdaļa, kas nebija tik nozīmīga pirms 30 gadiem. Tad vēl norma bija skolēnu dežūras skolas ēdnīcā, klājot un novācot galdus, neejot uz stundām, un, kad tuvējā veikalā atveda saldējumu vafelē, ar skolotājas deleģējumu kāds skolēns tika aizsūtīts uz veikalu, lai atnes visai klasei. Šodien kas tāds nav iedomājams. Laiki mainās un nāk ar saviem ieradumiem – labākiem, kaitīgākiem – jauniem. Mēģināt tos lauzt ir kā spļaut pret vēju.
Protams, ideāli būtu, ja skolu kafejnīcās tirgotu tikai dzērvenes, mellenes, smiltsērkšķus, Latvijā audzētus un labākas saglabāšanas nolūkos ķīmiski neapstrādātus ābolus, bumbierus, burkānus, jau pieminētās sukādes un sulas bez konservantiem, un vēl labāk būtu, ja bērni to arī varētu atļauties un to arī ēstu. Vēl labāk būtu, ja skolās ēdnīcā pusdienas būtu par brīvu ne tikai četrām izredzētām klašu grupām (apšaubāmi konstitucionāli), bet visām. Vēl labāk būtu, ja ar pusdienām atvēlēto summu (1,42 eiro) pietiktu patiesi kvalitatīvam un veselīgam ēdienam. Nez vai par to var iegādāties ekoloģiski audzētu, ar hormoniem nebarotu mājlopu gaļu. VM grib skolu uztaisīt par veselīgās pārtikas citadeli, bet tā nebūs tāda par 1,42 eiro par pusdienām un ar tādu vidējo iedzīvotāju maksātspēju, kāda tā ir!
Belēvičs pārmet, ka uzņēmēji – ēdinātāji, kas negūst peļņu no pusdienu nodrošināšanas skolās, to atgūst uz kafejnīcu rēķina. It kā uzņēmēji pelnīt drīkst tikai aptieku biznesā! Tiešām atzīstami, ka vismaz skolā rūpējas par bērniem pieejamās pārtikas veselīgumu, ja to nedara mājās, bet jāuzmanās, ka neiebrauc otrā grāvī – ar arvien drakoniskākajiem ierobežojumiem un pārtikas kvalitātes prasībām par valsts atvēlēto naudu vai vecāku maksātspēju skolām dabūt ēdinātāju kļūs arvien grūtāk. Turklāt skolēni, kuriem ir sava pusdienu vai kabatas nauda, vēl aktīvāk iestaigās taciņu uz tuvējiem veikaliem, Hesburger un McDonald, kur skolā nedabūtās bulciņas vietā iegādāsies daudz kaitīgākus našķus, un būs tad «kola, kola, kola no lielveikala Mola». Prieks, ka šim un citiem pārsaldinātajiem un saķīmiķotajiem dzērieniem skolās vairs nav vietas, tāpat visu cieņu par enerģijas dzērienu pārdošanas aizliegšanu jauniešiem līdz 18 gadu vecumam. Ja reiz viss notiek pēc Belēviča gribas, tad varbūt tos vispār varētu aizliegt tirgot visā Latvijā – arī pieaugušajiem tie ir ne mazāk kaitīgi. Bet karš pret bulciņām šķiet pārspīlēts un pat riskants. Kurš bērns uzaudzis bez bulciņām? Tās, saprātīgā daudzumā, nav tas lielākais grēks. Ja tās nosit apetīti pirms pusdienām, lūdzu, nosakiet to tirgošanas laiku pēc pusdienām! Tikpat labi arī makaroni, kas ir pusdienu piedāvājumā, ir to pašu kviešu un ūdens izstrādājums, tikai bez cukura, bet kombinācijā ar gaļu arī neesot diez cik veselīgi. Protams, var piedāvāt daudz veselīgākos pilngraudu makaronus – bet tā riskējam, ka daudzi bērni paliks neēduši pusdienas – ar varu vai ministra rīkojumu bērnu tos norīt nepiespiedīsi! Tagad populāras dažādas diētu skolas, tā turpinot, visiem būs jākļūst par svaigēdājiem. Visam tomēr vajag pieiet ar saprātu un mēru!
Dienā, kad veselības ministrs tiekas ar zemkopības ministru, lai apspriestu ierobežojumu pārmērības (piemēram, aizliedzot produktos krāsvielas, aizliegtas arī dabiskās), medijos bija lasāms kādas mātes bēdu stāsts par to, ka ar asins vēzi slimā bērna ārstēšanai un uzraudzībai pastāvīgi nepieciešamās asins analīzes no šā gada valsts vairs neapmaksā, regulāri sabiedrību sasniedz ziedojumu lūgumi smagi slimu bērnu rehabilitācijai vai ārstēšanai. Uz tā fona bulciņu karš šķiet uzmanības novēršana vai pseidorūpes.