Vairāk nekā mēnesi valdība un tās padotības dienesti kala, kala, līdz izkala kārtējo čiku – lietotājiem un kontrolētājiem sarežģītus noteikumus par dienesta auto izmantošanu privātajām vajadzībām un viedu atziņu, ka arī ministriem un citām valsts, pašvaldību amatpersonām šis nodoklis būs jāmaksā.
Likuma kūrētāji – Finanšu ministrija un premjers – to gan centās pasniegt kā taisnīguma uzvaru: redz, arī ministri tāpat kā uzņēmēji maksās nodevu, neraugoties uz to, ka nereti ministri mašīnā, arī mājās braucot, risinot darba lietas! Realitāte ir no daudz zemākiem plauktiem. Visa epopeja ap šo nodokli atklājusi, ka valsts augstās amatpersonas būtībā ilgstoši pārkāpušas likumu, un nu tika meklēts veids, kā legalizēt šo amatpersonu darbību. Likums Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu liedz amatpersonām izmantot valsts mantu privātām vajadzībām, ko jau iepriekš norādīja KNAB, Valsts kontrole un pat atsevišķi ministri. Izrādās, jaunais likums un nodoklis tika plānots, nevis balstoties uz esošajiem likumiem, bet uz likumam neatbilstošo praksi – citādi kā par tiesisko nihilismu to grūti nosaukt.
Tātad līdz šim ministri, un ne tikai viņi, braukuši mājās ar dienesta automašīnām (cerams, lejot degvielu par savu naudu), lai gan likums to liedzis, turklāt vēl par šo aizliegto darbību janvārī atsevišķi ministri samaksājuši nodokli, bet FM jau iepriekš iebudžetējusi ieņēmumus no šīs aizliegtās darbības, kas tikai pusotru mēnesi pēc nodevas ieviešanas legalizēta. Arī ministru maksātā summa – 22,8 lati jeb apmēram lats darba dienā – ir visai simboliska. Izrādās, līdzīgu summu – 23 latus mēnesī – maksāšot arī Saeimas deputāti, kuri citastarp saņem arī transporta izdevumu kompensācijas. Tā pēc īpašas formulas esot sarēķinājusi grāmatvedība. Interesanti, kā deputāti nomērīs, lai visiem sanāk tieši un precīzi 23 lati, lai visi nobrauktu vienādu attālumu, jo nodoklis jāmaksā par nobrauktajiem kilometriem, ja tos uzskaita, bet, ja neuzskaita, tad saskaņā ar pašu deputātu pieņemto likumu nodoklis tiek aprēķināts no 150 latiem un atvilkumam būtu jābūt Ls 85,13.
Arī Rīgas dome nerāda piemēru, un tās preses pārstāvis Dzintars Zaļūksnis nekautrējas atklāt domes formulu nodokļa nemaksāšanai: dienesta mašīnas pārdēvēt par dežūrtransportu, par kura izmantošanu neviens nekādu nodokli janvārī nav maksājis. Bet vēl jau ministriem ir arī speciālais transports...
Ja šāds ir augsto valsts amatpersonu piemērs nodokļa nomaksā, nevar gaidīt, ka privātie steigs maksāt pēdējo santīmu, lai izpildītu kārtējo FM matemātisko uzdevumu – šādi valstij iekasēt 38 miljonus latu. Bez jau minētā nemotivējošā parauga šīs prognozes izpildi varētu apgrūtināt arī citi faktori. Gada nogalē daudzi savas firmu mašīnas pārrakstīja uz fizisko personu vārda, kādi to vēl gada gaitā izdarīs. Protams, būs daļa, kas nodokli nemaksās, būs daļa, kas maksās kaut kādu minimālu tarifu, lai nepiesienas, nez vai būs daudzi, kas rakstīs visu līdz pēdējam kilometram, neko puslegāli nesashēmojot. Vairākkārt neformālās sarunās uzņēmēji godīgi pauduši, ka, samaksājot pilnīgi visus nodokļus, vēl pērn, pirms nodokļu celšanas, izdzīvot nav iespējams. Un tad ir izvēle – maksāt daļu nodokļu un nodrošināt sev un darbiniekiem darbu un algu vai uzsēsties uz valsts kakla, kurš tūliņ lūzīs. Bet jaunais autonodoklis uzņēmējiem ir slogs jau tā smagajā biznesa situācijā, un atšķirībā no ministriem un citām amatpersonām firmu īpašniekiem jārūpējas arī par savu autoparku, tā iegādes un uzturēšanas izmaksām. Ņemot vērā šo, ja runa būtu par taisnīgumu, biznesam auto izmantošanai privātajām vajadzībām vajadzētu būt zemākam tarifam.
Dienesta auto nodoklis neizceļas arī ar loģiku, lai neteiktu vairāk. Laikā, kad valdība riskanti mazinājusi nodokļu sasaisti ar no tā saņemamajām sociālajām garantijām, ar tām tagad sasaistīta dienesta auto izmantošana! Tagad māmiņas alga, bezdarbnieka pabalsts vai pensija jākrāj nevis strādājot, bet daudz braukājot ar dienesta auto, jo par to tiek maksāts sociālais nodoklis!
Ne mazāk svarīgi arī tas, ka, ja arī valsts budžetā šādi iebirs par kādu latu vairāk, ekonomikas temperatūras stabiņš no tā necelsies, drīzāk kritīs. Mūsu valdībai ar starptautiskajiem aizdevējiem drīzāk vajadzēja apņemties nevis nesamazināt nodokļus, bet tos nepalielināt un neieviest jaunus, tad tā būtu spiesta savu bagāto izdomu izmantot produktīvākā virzienā un meklēt risinājumus budžeta pildīšanai ar reālas ekonomikas radīšanu, nevis tās surogātu.