Valsts rekets vissmagāk skar ģimenes ar bērniem, īpaši daudzbērnu ģimenes. Valsts atņēma piemaksas par bērnu skaitu. Tagad tiem vecākiem, kam vēl ir darbs, bet jau ar krietni mazāku algu nekā pērn, tiek uzkrautas vēl viens papildu nodoklis – pagarinātās grupas maksa.
Kā alternatīva tiek ieteiktas brīvprātīgas vecmāmiņu dežūras. Varam tikai zīlēt, kas raustījis aiz mēles izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi ieteikt pagarināto grupu vietā vecmāmiņām un vectētiņiem brīvprātīgi skolā pēc stundām "kaut vai tikai uzraudzīt, kā bērni pilda mājasdarbus, vai organizēt nodarbības". Daudzviet pagarinātās grupas skolās vairs netiek apmaksātas, attiecīgi tās tiek likvidētas vai arī piedāvātas vecākiem kā maksas pakalpojums.
Nevaru iedomāties, kas varētu motivēt normālu vecmāmiņu vai vectētiņu iet bojāt nervus un brīvprātīgi, bez samaksas uzraudzīt nepazīstamu bērnu baru. Arī vecāks cilvēks, kas vēl dzīvē ir aktīvs, kuram vēl ir kādas intereses, aktivitātes, nez vai alkst pēc šāda veida atpūtas un komunikācijas, savukārt tos, kas dienas vada bezdarbībā, nezinot, ko iesākt, diez vai kāds gribētu laist klāt saviem bērniem. Vai kāds pārbaudītu arī šo uzraugu psiholoģisko, garīgo stāvokli, uzvedību stresa situācijās, kādas pagarinātajās grupās noteikti netrūkst, viņu gara bagātību, ar ko viņi varētu padalīties ar jauno paaudzi, viņu spēju vadīt grupu, risināt konfliktsituācijas, viņu pedagoga talantu, ja ne izglītību, un spēju būt par autoritāti? Pretējā gadījumā riskēs ne tikai bērni un viņu vecāki, bet arī paši uzraugi, potenciāli kļūstot par skolēnu izsmiekla objektu. Kam tas vajadzīgs?
Ne velti skolās par pedagogu drīkst strādāt tikai cilvēki ar augstāko pedagoģisko izglītību, ne velti IZM pati šādu prasību ieviesa, vēlāk gan atsevišķos priekšmetos pieļaujot atkāpes – ne pārliecības maiņas, bet pedagogu trūkuma dēļ specifiskās jomās. Kurš atbildēs par to, ja neprofesionālajam uzraugam neizturēs nervi, kurš atbildēs, ja pagarinātās grupas laikā notiks kāds nelaimes gadījums, ja tiks sabojāta skolas manta, ja pazudīs kāds bērns? Un ko cilvēks, kurš skolas solā sēdējis pirms 50 gadiem, varēs palīdzēt skolēnam, gatavojot mājasdarbus vai organizējot fiziskās aktivitātes?
Protams, ne visiem pa kabatai būs pagarinātās grupas profesionāla pedagoga vadībā, kas maksā 60, 50, 40 latu. Pat 20 latu visi nevar atļauties, jo tās nav vienīgās izmaksas, kas ietilpst primāro vajadzību grozā. Ne visi strādājošie saņem tādas algas, lai atlicinātu vēl pārdesmit latu līdz šim neplānotiem izdevumiem, un vēl arī visi, paldies Dievam, nav bezdarbnieki ka varētu izņemt bērnus no skolas jau pusdienlaikā un viņus pieskatīt. Ja būtu skaidrība par sporta, mākslas un mūzikas nodarbību finansēšanu, daļa bērnu vēl kaut kā varētu palāpīties ar šīm nodarbībām, bet izskatās, ka arī tās tukšos vecāku maciņus.
Var diskutēt par to, kas ir vecāku atbildība, kas – valsts apņemšanās, vai pagarinātā grupa ietilpst bezmaksas izglītības komplektā vai neietilpst. Neviens gan līdz šim nav bildis, ka pagarinātā grupa ir tikai valsts dāvana, kas patiesībā neietilpst Satversmē noteiktajās tiesībās uz bezmaksas pamatizglītību un vidējo izglītību, kas gan nav īsti bezmaksas ne tikai tāpēc, ka ir virkne netiešo līdzmaksājumu, bet arī tādēļ, ka tā ir viena no lietām, par ko maksājam ar saviem nodokļiem. Var diskutēt arī par dažviet noteikto augsto maksu. Varbūt šādi patiesībā paslepus tiks segta daļa pedagogu algas arī par pamatdarbu?
Citās valstīs cilvēkiem noteiktā vecumā, kuriem nav bērnu, pat tiek uzlikts bezbērnu nodoklis, bet mēs ar pilnas maksas prasīšanu par pagarināto grupu un citām bērnu aktivitātēm, sabiedriskā transporta atlaižu atņemšanu vai samazināšanu strādājošo bērnu vecākus vēl papildus apgrūtinām. Turklāt tas notiek laikā, kad valsts plāno arvien jaunus nodokļus, kad piedzīvojam valsts sniegto pakalpojumu sadārdzinājumu, atteikšanos no līdz šim apmaksātajām funkcijām, atlaidēm, kad vienlaikus samazinās strādājošo algas, ģimenes valsts pabalsti. Līdz šim veiktais darbs ģimenes valsts politikā, kam bija jābūt ilgtermiņā, vienā gadā tiek iemests miskastē.