Kas vilks vagonus un valsti?

Paziņojot par savu demisiju, premjere Laimdota Straujuma (Vienotība) teica, ka atstāj valsti labā ekonomiskajā situācijā, pārfrāzējot – viss zeļ un plaukst. Tikai nesaprotami, kāpēc neviens, izņemot tik negribēto Vienotības vadītāju Solvitu Āboltiņu, nevēlas šīs valsts izpildvaru vadīt?

Ir vien pāris opozīcijas līderu, kas gatavi uz jebko ar jaunajām partijām raksturīgo degsmi, bet uz premjera amatu nevēlas pieteikties nedz vecie buki no ZZS, nedz Nacionālās apvienības, nedz virkne uzrunātu politiķu no Vienotības – Andris Piebalgs, Rihards Kozlovskis, Edgars Rinkēvičs, reģionu līderi un citi. Arī neformāli premjera amatam minētais finanšu ministrs Jānis Reirs uz amatiem politikā ir drīzāk stumjams. Citkārt pieticība un atturība rotātu cilvēku, bet politikā neiet ar mērķi pasēdēt maliņā un vienkārši dabūt darbu, lai saņemtu algu. Tam jābūt aicinājumam, tā ir brīvprātīga izvēle, un, ja pēc vairākiem gadiem politikā vēl neesi gatavs būt par lokomotīvi, tad jājautā, vai esi izvēlējies īsto nodarbi. Nesaprotami arī no organizāciju viedokļa, kāpēc partijas uz vēlēšanām startē ar pretenzijām uz valsts vadīšanu, ar premjera amata kandidātiem, programmām, vīzijām, solījumiem, bet, kad vara nomesta pie kājām, nevēlas to celt un nest, ņemt to, par ko cīnījās? Vai cīņa bija tikai par noteiktām ietekmes sfērām, projektiem? Par darba vietām? Kāpēc nav politisko līderu – ar līderu dotībām, aicinājumu, spējām, politisko pieredzi, labu reputāciju un vēlēšanos? Kāpēc partijas un vairākums Vienotības politiķu kratās vaļā no premjerēšanas kā velns no krusta? Var jau atrunāties ar Saeimas mandātu sadalījumu, kas vairs neatbilst šodienas partiju popularitātei, bet bez nepatīkamā smārda, kas nāk no politiskās virtuves, šajā valdības sāgā spilgti iezīmējas akūts līderu trūkums.

Ko partijas dara, lai izskolotu savus līderus, lai to biedri par tādiem gribētu kļūt, lai veidotos kvalitatīva iekšējā konkurence gan uz partijas līdera, gan augstāko varas amatu pozīcijām? Ko dara, lai šos līderus vestu pie tautas? Teorētiski piektdienas deputātiem ir brīvas no sēdēšanas Saeimā, lai tiktos ar vēlētājiem. Cik daudzi to dara un kādā līmenī? Reģionālie biroji gan ieplāno ik pa laikam tikšanos ar kādu no deputātiem, bet bieži tās ir mazapmeklētas vietējo nelielo partijas šūniņu pavakarēšanas, un tad nu pirms vēlēšanām partijas lien vai no ādas ārā ar vēlētāju uzpirkšanu ar koncertiem, šoviem un Joahima Zīgerista banānu cienīgiem piedāvājumiem, lai sapulcētu uz deputātu izrādēm skatītājus. No tiem lielākoties daļa ir pašas partijas biedri un citu partiju provokatori, un, protams, pensionāri.

Kopš 2012. gada partijām, kas vēlēšanās saņēmušas vairāk nekā 2% balsu, atbilstoši vēlēšanu rezultātam, tiek maksāta nauda no valsts budžeta. Un ne mazas summas – sekmīgākajām partijām tie ir pāri par simts tūkstošiem eiro gadā. Slēpti vai neslēpti, bet vēlēšanu kampaņām partijas naudu salasa, un partiju atkarību no ziedotājiem, kāds bija viens no valsts finansējuma ieviešanas mērķiem, tas daudz nemazina. Jēdzīgāk to būtu izmantot partijas struktūras stiprināšanai un gan jaunpienācēju, gan politikā jau esošu cilvēku politiskajai izglītošanai, sabiedrības politiskajai izglītošanai un ieinteresēšanai, līderu skolai. Tā ne tikai augtu vecie politiķi, bet pamazām veidotos jaunie politiķi, līderi. Protams, līdz, piemēram, Vācijas partiju politiskās izglītības fondu līmenim, kādus man nācies baudīt pirms gadiem desmit, mums vēl tāls ceļš ejams – skaidra ideoloģija, programmu salāgošana ar to, jauniešu izglītības un praktiskās programmas, zinoši lektori, politikas pētniecība, ideju ģenerēšana, politvēsturiskā izglītošana, ekskursijas, labiekārtotas telpas, vienmēr sasniedzami darbinieki... Bet šis ceļš vismaz ir uzsākams. Tikai, savā sulā vāroties politikas virtuves šefpavāriem un cilvēkiem, kurus apmierina vagona un kluso piekritēju loma politikā, tās kvalitāte un (ne)pievilcība sabiedrībā, kas izpaužas pastāvīgi zemajos varas institūciju reitingos un politiskās līdzdalības katastrofāli zemajā līmenī, nemainīsies.