Vieglprātīgi pret nākotni

 
©F64

Bērni – mūsu nākotne! Nodrāzts teiciens, bet ļoti ietilpīgs gan emocionāli un personiski, gan ekonomiski.

Demogrāfija un ekonomika ir savienotie trauki – demogrāfiskā situācija neuzlabosies, ja nebūs laba ekonomiskā situācija valstī, savukārt ekonomikai būs grūti augt, ja būs maz bērnu un turpināsies sabiedrības novecošanās.

Un tā turpinās Latvijā jau kopš 1990. gada, kad demogrāfiskie rādītāji pastāvīgi ir negatīvi, izņemot atsevišķas Pierīgas pašvaldības. Šā gadsimta sākumā dzimstības koeficients nedaudz pieauga, 2014. gadā sasniedza 1,65. Raugoties absolūtos skaitļos, kopš 2011. gada jaundzimušo skaits pastāvīgi audzis par nepilnu tūkstoti gadā līdz 21 746 jaundzimušajiem pērn, taču lielam priekam nav pamata. Kā saka demogrāfs Ilmārs Mežs, «demogrāfiskā situācija Latvijā ir uzlabojusies no ļoti sliktas uz sliktu». Jaundzimušo skaits joprojām ir mazāks nekā 2009. (22 044) un 2008. gadā (24 397), turklāt krīzes gados un vēl pēc tās piedzīvojām masīvu darbaspējīgā un fertilajā vecumā iedzīvotāju emigrāciju Demogrāfi lēš, ka aizbraukusi teju trešdaļa jauno cilvēku! Sliktāki demogrāfijas rādītāji nekā Latvijā Eiropā pērn bija tikai Rumānijai un Bulgārijai. Iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā kopš 2010. gada sākuma samazinājies par 141 tūkstoti, bet virs darbspējas vecumā esošo skaits pieaudzis par 9 tūkstošiem. Latvijas Banka lēš – pat ja ekonomiskā attīstība būs stabila un politikas kūrētāji kaut ko darīs demogrāfijas, sociālās jomas un ekonomikas uzlabošanā līdzšinējā līmenī un dzimstība pamazām augs, tik un tā 2030. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits saruks līdz 1,8 miljoniem jeb par 200 tūkstošiem. Senioru īpatsvars pieaugs no 18% 1990. gadā, 28% 2013. gadā līdz 36% pēc 15 gadiem! Tas nozīmē, ka mūsu ekonomikai jākļūst daudz ražīgākai, strādājošajiem – daudz pelnošākiem un jānostrādājas vēl vairāk, arī nodokļiem jākļūst krietni augstākiem, pensionēšanās vecumam – vēl augstākam, lai šo sabiedrības struktūru uzturētu. Un tie būs mūsu bērni, kuri pašlaik iet skolā, kuriem šis lielais slogs būs jāiztur.

Tāpēc, ja ne domājot par valsti, tad vismaz par mūsu pašu bērniem, pret demogrāfijas tēmu jāizturas daudz nopietnāk, nekā tas bijis pēdējos gados un jo īpaši šīs, jau aizejošās valdības laikā, kurai šī bija nepelnīti aizmirsta tēma kara un terorisma draudu, pedagogu, pensionāru, mediķu protestu gaisotnē. Valdība centās vien dzēst ugunsgrēkus, bet stratēģiska un ilgtermiņa domāšana nebija tās stiprā puse. Tēma izgaismojās vien budžeta veidošanas laikā, kad atklājās, ka nākamgad valsts vairs nedotēs bērnu pieskatīšanu, kuriem nav vietas pašvaldības dārziņos. Solījumi veicināt Latvijas tautas ataudzi, būtiski paplašināt valsts atbalstu daudzbērnu ģimenēm palika vien ierakstīti valdības deklarācijā un nākamā gada budžetā rezultējās vien par 10 eiro palielinātā nodokļu atvieglojumā par apgādājamajiem. No tiem uz rokas sausais atlikums ir 2,3 eiro, turklāt aptuveni trešdaļa cilvēku to nemaz nedabūs, jo jau izsmeļ savu nodokļu atlaižu limitu. Bērnu pieskatīšanas dotēšanai pēc skandāla sacelšanas medijos nauda atradusies tikai līdz maija beigām. Ar šo jezgu tika ielauzta trauslā, plānā ledus kārtiņa, laupot paļāvību un drošības izjūtu, kas tik svarīga bērniņa plānošanā.

Jā, pabalsti ir būtisks atbalsts ģimenēm ar bērniem, bet tie nav primārie, kas nosaka izvēli par labu bērniņam. Kurš gan paļausies uz to, ka ar valsts pabalstiem varēs uzturēt un izskolot bērnu! Kurš gan grib būt mūžīgais pabalstu izmantotājs? Bez personiskajām attiecībām būtiska ir vispārēja drošības izjūta par ekonomisko situāciju valstī, paša profesijā, dzīvē, vai veidojas sajūta, ka valsts patiesi un pastāvīgi rūpējas par bērniem. Vecāki negrib ubagot pabalstus, bet strādāt un paši nodrošināt bērnus, vienlaikus apzināties, ka kādu vecāku neveiksmju gadījumā bērns necietīs. Vajag sajūtu, ka būs pieejami ārsti, ikviens varēs saņemt labu izglītību, attīstīt talantus, būs pieejami bērnudārzi vai cita veida atbalsts bērnu pieskatīšanā, lai vecāki var strādāt, realizēt sevi profesijā, pelnīt, lai nodrošinātu mīluļa labklājību un izaugsmi. To, ka ekonomiskā nestabilitāte ietekmē demogrāfiju, parāda krietni sarukušais jaundzimušo skaits 2010. – krīzes gadā, kā arī augstāka dzimstība turīgajā Pierīgā, salīdzinot ar Latgali, ko gan ietekmē arī atšķirīgā iedzīvotāju vecuma struktūra. No otras puses – Jēzus piedzima kūtī, silītē, trūcīgā ciemā...

Demogrāfijas veicināšanā ir plašs darba lauks. Nekas nenotiks tikai ar simboliskiem nodokļu atvieglojumiem. Tajā jāietver veselības aprūpe, izglītība, infrastruktūra, ekonomika, sociālā sfēra, jāizanalizē dažādi aspekti un mērķtiecīgi jāstrādā. Piemēram, arvien turpina pieaugt vidējais mātes vecums – 1990. gadā pirmais bērniņš dzima vidēji 23,2 gados, tagad – četrus gadus vēlāk, otrā bērna dzimšana nobīdījusies no 27 gadiem uz 31. Tāpēc jādomā, kā stimulēt dzemdēt jaunas sievietes, kas nozīmē iespēju radīšanu turpināt studijas, karjeru, nodrošināt bērnu pieskatīšanu, palīdzēt ar mājokli utt. Svarīgs jaunībā ir arī ģimenes atbalsts, un vecvecāku iesaistīšana aukļu programmā, ļaujot arī vecvecākiem kļūt par auklēm un saņemt pabalstu, bija mazs solīts šajā virzienā, kas jāstimulē vēl citiem līdzekļiem. Politiķu skati vairāk vērsti trešā bērna atbalsta politikas virzienā, bet arī te nestrādās vien pabalsta nedaudz lielāka vai mazāka palielināšana, bet darbosies tas pats pasākumu un sajūtu komplekss, ka visa sistēma, kā laba aura, kā mīksts mākonis aptver bērnu un neļaus viņam cieti piezemēties. Turklāt pagaidām tie arī vēl ir tikai skati, ir izmestas haotiskas idejas, pussolījumi, kuriem, kā rāda bēdīgā pieredze, ticēt nevar, kamēr nav izpildīti. Arī partiju pārstāvju sarunā ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni paustais par demogrāfiju kā prioritāti pagaidām vēl ir vien tukšas ziemas zvaniņu skaņas.



 

Rīgas namu pārvaldnieks