Līdzīgi kā savulaik ASV prezidenta amata kandidāts Als Gors, arī Ainārs Šlesers pirms pašvaldību vēlēšanām pērn savā šovā Arēnā Rīga cēlās ar pacēlāju griestu virzienā, rādot, kādu izaugsmi viņš nodrošinās rīdziniekiem. Tostarp 50 000 darba vietu, kuru tā trūkst.
Nu, gluži kā 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanās, arī Latvijā atradies savs Joe The Plumber jeb santehniķis Džo – vidējais iedzīvotājs, kuru politiķu darbība, bezdarbība vai solījumi skar ļoti personiski, kas simbolizē, ka politikas subjekts ir reāli cilvēki, nevis abstrakcija.
Santehniķis Džo bija vienkāršs, plašākai sabiedrībai nepazīstams iedzīvotājs, kurš komētas ātrumā kļuva slavens pēc tam, kad priekšvēlēšanu kampaņas laikā Ohaio štatā viņš uzrunāja prezidenta amata kandidātu Baraku Obamu, taujājot par to, kā Obamas piedāvātā nodokļu politika tieši ietekmēs viņu, uzsākot mazo biznesu. Trīs dienas vēlāk notiekošajās galvenajās prezidenta kandidātu Obamas un Džona Makeina televīzijas debatēs Džo kļuva par sarunas centrālo objektu, viņa vārds tika pieminēts 27 reizes. Šo uz galvas pēkšņi nokritušo popularitāti Džo (vai viņam pēkšņi uzradušies palīgi) pratis izmantot – kopā ar diviem rakstniekiem izdevis grāmatu Fighting for the Americam Dream (Cīnoties par amerikāņu sapni), atvēris savu interneta mājaslapu, lai gan domēna vārdu plumberjoe.com jau paspēja agrāk reģistrēt kāds cits ātras peļņas tīkotājs, par to prasot simtus tūkstošu dolāru, dažādos sociālajos tīklos tiek veidotas arvien jaunas viņa atbalstītāju un draugu grupas. Džo atvēris arī labdarībai domātu portālu, pats kļuvis par dažādu politisko un sociālo norišu komentētāju, kā arī paziņojis par nodomu balotēties Kongresā 2010. gadā, aizstāvot vidusslāņa intereses.
Par Latvijas santehniķi Džo kļuvis telšu pilsētiņas dibinātājs, metinātājs, savulaik arī mazais uzņēmējs Gints Gaiķēns, kurš, palicis bez darba, sākotnēji ilgstoši protestēja pie Ministru kabineta ēkas. Savā pirmajā, ar roku rakstītajā iesniegumā premjeram Gaiķēns vienkāršā, cilvēciskā valodā taujāja galvenokārt par darīto un plānoto darba vietu radīšanā, bet nākamajā, ar datoru rakstītajā iesniegumā, kurā jaušama padomnieku klātbūtne, Gaiķēna intereses jau formulētas plašāk un smalkāk, pat ar atsauci uz Valsts pārvaldes likuma konkrētu pantu. Bet galvenā doma – kā stimulēs ekonomiku, ražošanu, darba vietu radīšanu, lai cilvēki te varētu strādāt, pelnīt un redzēt valstij perspektīvu. Premjera Valda Dombrovska atbildes vēstule ir tipisks birokrātiskas atrakstīšanās piemērs ar likumu un koncepciju uzskaitīšanu, kurā paredzētas brīnumlietas, skaidrojumiem, ka "Nodarbinātības valsts aģentūra īsteno valsts politiku bezdarba samazināšanas jomā", "viens no valdības izstrādātajiem mērķiem ir sniegt atbalstu bez darba palikušiem cilvēkiem", jaunu darba vietu radīšanā "būtiska loma ir atbalsta programmai, ko realizē Hipotēku banka" un Ministru kabineta akceptētajai "Komersantu konkurētspējas uzlabošanas atbalsta programmai", kur valdība paredzējusi "atbalstīt investīciju un apgrozāmo līdzekļu aizdevumu veidā uzņēmumus, kuri orientējas uz starptautisko tirgu...". Nav brīnums, ka pēc šādas perspektīvas iezīmēšanas Gaiķēns nolēma pārcelties pie Rīgas vicemēra Aināra Šlesera logiem. Vai – precīzāk – pacelties līdz viņa logiem ar tādu pašu pacēlāju, kā Šlesers arēnā, prasot vienu no viņa solītajām 50 000 darba vietām. Ideja gaumīga. Tiesa, ja, piesienas burtam, tad Šlesers solīja darba vietas un citus labumus rīdziniekiem (no kā, protams, labums būšot arī visai valstij), bet Gaiķēns ir Valmieras novada iedzīvotājs. Jā, visai Latvijai viņš darbu nesolīja! Neraugoties uz to, A. Šlesers pieņēmis Gaiķēna CV un esot solījis viņam caur paziņām atrast darbu, jo Gaiķēns Šleseru nostādījis dilemmas priekšā. Šlesers kļuvis par savas reklāmas upuri. Ja viņš neatradīs darbu Latvijas Plumber Joe, tad jau startējušajā Saeimas priekšvēlēšanu aģitācijā Šlesers tik aktuālo jēdzienu darba vietas varēs svītrot no savas leksikas. Savukārt, ja viņš Gaiķēnam darbu atradīs, jau tagad pie viņa durvīm augošā bezdarbnieku rinda kļūs vēl garāka un vicemēra krēslu ar plašo atvēzienu Šlesers varēs nomainīt uz darbā iekārtošanas biržas vadītāja posteni. Turklāt tas arī nespodrinās viņa politisko mundieri, jo neba jau ar kvalitatīvu politiku būs radīta šī un varbūt vēl kāda protestētāja darba vieta, bet ar sarunāšanu, sabīdīšanu, saviem biznesa kontaktiem un administratīvo ietekmi. Intervijā Sestdienai Gaiķēns atzinies, viņam "Šlesers nekad nav paticis, viņš nav politiķis, bet lietu bīdītājs". Un tieši šo Šlesera bīdīšanas talantu tagad cer izmantot pats Gaiķēns, cerot uz darba atrašanu viņam, jo politikas tajā visā tikai tik, cik šīs lietas izmantošanas potenciāls politiskajā cīņas laukā pirms vēlēšanām. Bet varbūt arī Gaiķēns varētu startēt Saeimas vēlēšanās – arī tās galvenā funkcija pašlaik ir darba vietu nodrošināšana, nevis gudra valsts vadīšana.