Pāri paliek liekulība
Pēdējo divu un jo īpaši pēdējā gada laikā acīmredzot noticis pamatīgs demokrātijas tīģerlēciens, kas liek Vienotībai premjera amatā virzīt partijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu.
«Nobriedušās demokrātijās parasti tā ir, ka premjera amatam izvirza partijas vadītāju,» LTV diskusijā atzina Vienotības Saeimas frakcijas vadītājas vietnieks Kārlis Šadurskis. Ja Vienotība nevirzīja Āboltiņu šim amatam, kad viņai to piedāvāja pēc Valda Dombrovska demisijas, ja Vienotība ar viņu kā premjera amata kandidāti negāja uz šīs Saeimas vēlēšanām, ja nevirzīja viņu premjera amatam arī pēc vēlēšanām, tad jāsecina, ka pa šo laiku esam kļuvuši varen demokrātiskāki. Vai par to liecina, piemēram, demokrātiskā iespēja katram vēlēšanās nopirkt balsis? Vai ļoti demokrātiskā tautas piekrišana bēgļu kvotām? Vai veco politiskā tirgus metožu nostiprināšanās koalīcijas, valdības izveidē, amatpersonu apstiprināšanā? Ļoti demokrātiski veidotais budžets ar daudzu pušu uzklausīšanu un vērā ņemšanu, savlaicīgu nodokļu un citu izmaiņu izdiskutēšanu sabiedrībā? Politiķu ētisku, augstiem politiskās kultūras standartiem atbilstošu rīcību, viņus pieķerot likumpārkāpumos, likuma robu izmantošanā vai neētiskā rīcībā?
Ļoti respektētie sabiedrības savāktie paraksti valsts pārvaldes demokratizācijai un profesionālo grupu protesti? Atmetot ironiju, pāri paliek liekulība. Un politiskās intrigas un shēmas.
Nenoliedzami Āboltiņai piemīt politikā nepieciešamā «iekša» un bieza āda. Viņas tvērienu var tikai apbrīnot, kaut vai, raugoties uz to, kā tādi rūdīti politiķi kā Šadurskis un pat iepriekš opozicionārā Ilze Viņķele pūš viņas stabulē, neskatoties uz to postu, ko viņas virzīšana nodara partijai. Sabiedrības vērtējums pret Āboltiņu ir vienos vārtos, arī partijas rindas viņas virzīšana vienotākas un kuplākas nedara. Pēc Laimdotas Straujumas aizgājināšanas izjukusi partijas Kandavas nodaļa. Protams, līdzīgi, kā tas bija ar Dzintara Zaķa balsu pirkšanas skandāla atklājēju Juri Vidiņu, var diskreditēt pašu nodaļas vadītāju Ingu Priedi pēc viņas kājas paslīdēšanas ar homofobiskajiem izteikumiem twitter, pēc kā viņa arī apturēja darbību partijā, teikt, kas tad tā par nodaļas vadītāju, kas apturējusi darbību partijā! Bet vispirms Vienotības Saeimas frakcija varētu paskatīties uz saviem darbību partijā apturējušajiem biedriem Dzintaru Zaķi un Veiko Spolīti, kas joprojām ir pielīmējušies frakcijai! Kandavieši apvainojušies par biedru neinformēšanu kongresā par premjeres demisiju, attieksmi pret reģioniem. Tam var pilnībā piekrist. Ja arī partijas augstākajā institūcijā – kongresā jeb kopsapulcē – tiek spēlēts vien slikts teātris, biedri ne tikai netiek uzklausīti, bet netiek arī informēti par demisiju, kas notiek tūlīt pēc kongresa, tad biedriem ir pamats sajusties nevajadzīgiem. Tā ir totāla necieņa pret partijas biedriem, šāda rīcība apliecina, ka tie vajadzīgi vien kā manipulējama vai ķeksīša pēc esoša masa partijas elites savtīgo interešu realizēšanai.
Ko tur vēl informēt vai uzklausīt, ja augšās viss jau sen ir izlemts? Ar Vienotības lielu atbalstu prezidenta amatā tālredzīgi ievēlēts ZZS politiķis Raimonds Vējonis, apdrošinoties pret risku, ka prezidents varētu premjera amatā nenominēt pretrunīgi vērtēto Āboltiņu. Viņķeles kritika pieklusināta, un attiecīgi Vienotības opozicionārā spārna atbalsts Āboltiņai tiek nodrošināts apmaiņā pret ministra, visticamāk, izglītības, krēslu Viņķelei. Spriežot arī pēc Šadurska prātulas, ka būs ļoti grūti reformēt pedagogu algu reformu un, ja Vienotībai paliek Izglītības ministrija, visticamāk, būs cits ministrs (LTV). Līdzšinējai izglītības ministrei Mārītei Seilei, kurai nebija partijas atbalsta, nedeva finansējumu pedagogu algu reformai, un viņa tiks padzīta kā nespējīga, iznāks visu varošā un stingrā Āboltiņa, kura ar to pašu vai citu finanšu ministru izsitīs līdzekļus izglītībai vai arī ar liberāles Viņķeles palīdzību panāks, ka pedagogi ir pateicīgi par to pašu. Viņķelei, kurai kritika ir kā pīlei ūdens, nebūs problēmas aizklapēt lauku skolas un varbūt uz tā rēķina arī iegūt kādus līdzekļus vai vismaz aizvērt mutes neapmierinātajiem. Kaut kā jau jāstiprina iekšpartijiskais atbalsts Āboltiņai – ar kampareļlu vien nepietiks! Un – drošs paliek nedrošs – ja nacionāļi tiešām nepiekrīt Āboltiņas vai, teorētiski pieņemsim, citam Vienotības premjeram, jāpaplašina koalīcija ar vēl kādu opozīcijas partiju, par ko, savukārt, Viņķele izteikusies skeptiski – tas mazinātu viņas grupas ietekmi. Iespējams, papildu cena partijas vienotības un popularitātes atlieku vēl lielākam kritumam, ko Vienotība varētu samaksāt par Āboltiņas ambīcijām, būtu satiksmes ministra portfeļa zaudēšana. Būs tā vērts?