Ar dunci mugurā
«Tas ir liekulības tirgus, un politikā tāds pastāv bieži,» jautāta par runām ap valdības maiņu vēl pirms paziņojuma par demisiju, intervijā Neatkarīgajai atzina premjere Laimdota Straujuma.
Liekulības tirgū piedalījās arī pati Straujuma, nespējot atklāt savas demisijas apstākļus, un, visticamāk, liekulības tirgus turpināsies arī nākamās valdības veidošanā. Ar šādu attieksmi lieki cerēt uz sabiedrības atbalstu jaunajai varai. Ja Straujumas valdībai bija uzticības kredīts, ko tā gada laikā pamatīgi nodeldēja, tad nākamā valdība sāks ar uzticības deficītu.
Paziņojot par demisiju, Straujuma vislielāko paldies teica vēlētājiem. Ja es būtu viņas vai Vienotības vēlētājs, es to uztvertu kā necieņas izrādīšanu – samierniecisku piekāpšanos iekšējam spiedienam, vienlaikus neatklājot demisijas patiesos apstākļus. Jo kurš gan spēj nopietni uztvert demisijas argumentu – vajag jaunas idejas, jaunus cilvēkus –, ja jau nākamajos teikumos Straujuma stāsta, cik labi gājis viņas valdībai un cik labā stāvokli viņa atstājusi valsti! Kam tad vajadzīgas šīs jaunās idejas, ja viss bijis labi? Cerams, ka šo kļūdu Straujuma vēl labos – tautai jāzina savi varoņi, jo īpaši, ja tie raujas «pie siles», kā to savulaik mīlēja teikt Vienotības priekšteča Jaunā laika tēvs Einars Repše. Nenoliedzami, šai valdībai var daudz ko pārmest un vilkmes patiesi tai nebija, bet nekad Latvijas politikā argumenti – vajag jaunas idejas, nav enerģijas, «sabiedrība nogurusi no ministriem, kas izskatās noraudājušies» (Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars), valdībai nav mērķa un tamlīdzīgi – nav bijuši vērā ņemami pat ministra, kur nu visas valdības demisijai. Ir tikušas pievērtas acis pat uz lielākām neizdarībām vai pat ministru likumpārkāpumiem, radītiem zaudējumiem valstij, bet karavāna gājusi tālāk, līdz kādam leļļu raustītājam iegribas citādi. Pārmest vienai Straujumai mērķu neskaidrību ir nekorekti, ņemot vērā to, ka koalīciju, valdību, valdības deklarāciju veido visas koalīcijas partijas, to vadība.
Straujumas demisionēšanas rokraksts ļoti atgādina bijušās Vienotības veselības ministres Ingrīdas Circenes demisijas panākšanu. Circene arī ilgi spirinājās pretī partijas līderu spiedienam, un, neraugoties uz viņas smago slimību, demisijas raksts galu beigās tomēr tika nolikts uz galda. Jā, arī Circenes darbībai netrūka pārmetumu, bet arī partijas atbalsta viņas darbam nebija. Līdzīgi Straujuma – ilgi, pat pārāk ilgi pretojās, kā pati atzina, kampaņai ar mērķi panākt viņas atkāpšanos, līdz nācās kapitulēt ar dunci mugurā. Straujumu Vienotība izmantoja pēc pilnas programmas – viņa novilka Valda Dombrovska pamesto valdību līdz Saeimas vēlēšanām laikā, kad Vienotības līdere Solvita Āboltiņa nevēlējās atteikties no Saeimas spīkeres amata un uzņemties viņai piedāvāto valsts vadīšanu uz nepilnu gadu. Arī priekšvēlēšanu aģitācijā Vienotība gāja ar Straujumu priekšgalā – Valdis Dombrovskis bija prom, bet skaidrs, ka nevarēja taču iet ar Āboltiņu! Eiropas Savienības prezidentūra tika novadīta, caursistas divas afēras – bankas Citadele pārdošana un airBaltic aizdevums, iekvotēts lielāks bēgļu skaits, ja arī nākamajai valdībai nesekmēsies, būs uz kā novelt atbildību par slikto budžetu, nerealizētajiem solījumiem pedagogiem. Vai jau varam runāt par Krievijai līdzīgu varas vertikāli, kad Dmitrijs Medvedevs tikai novilka prezidentūras vienu termiņu, kamēr Vladimiram Putinam bija liegts būt par prezidentu, tā Straujuma nopremjerēja laiku pie varas stūres, kad pie tās atkal jāiesēdina īstie lietu kārtotāji?
Jā, Vienotība ripoja uz savu galu un kaut kas tai bija jādara. Bet iemesli meklējami ne tikai valdībā, bet arī skandālos ap Saeimas deputātiem. Neizteiksmīga valdībā ir ne tikai Straujuma, bet faktiski visi Vienotības ministri. Visupirms jau kritiku būtu pelnījis finanšu ministrs Jānis Reirs, kura vadībā tapa budžets, par kuru kādu labu vārdu no saviem eirokomisijas augstumiem atrod vienīgi grāmatvediskais ekspremjers Dombrovskis, kuru, kā parasti, priecē budžeta fiskālie rāmji. Tāda mētāšanās ar lēmumiem, puslēmumiem, pusperētām idejām, kas satracinājušas sabiedrību, kas drupina sistēmu, minimālās algas, neapliekamā minimuma celšanas mainīgajiem apjomiem, mikrouzņēmuma, solidaritātes nodokli nebija novērojama pat krīzes laikā! Ja Vienotība, kas piesaka pretenzijas uz valdības turpmāku vadīšanu un līdz šim vadīto ministriju administrēšanu, atkārtoti virzīs tos pašus ministrus, tad nekā citādi kā par kārtējo Vienotības afēru un puču to nosaukt nevar.