Par ZZS pozīciju valdībā līdz šim un tuvojoties Saeimas vēlēšanām, premjera amata kandidātiem, Latviju kā zaļāko pasaules valsti, vides regulu saistību ar ekonomikas siltināšanu Neatkarīgās intervija ar ilggadējo vides ministru un vēl zaļo ZZS priekšsēdētāju Raimondu Vējoni.
– Tautas partija (TP) pastāvīgi žēlojas, ka valdībā nenotiek diskusijas par būtiskiem jautājumiem, nav sadarbības. Kā ZZS jūtas valdībā, kāda ir sadarbība ar premjeru, finanšu ministru?
Raimonds Vējonis: – Katras partijas komforts vai diskomforts valdībā atkarīgs no pašas partijas. Ja tā ir gatava dialogam, vienmēr var atrast risinājumus. ZZS sadarbība ar JL ir ļoti normāla, ja ir kādas problēmas, tās izrunājam, panākam kompromisus. Bet sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem, līdzīgi kā citi koalīcijas partneri, mēs gan gribētu būt vairāk iesaistīti, lai nebūtu tā, ka mēs tikai saņemam informāciju par jau nolemto, ko vairs grūti mainīt. Bet arī te ZZS izmantoja iespēju precizēt atsevišķas lietas, kas attiecas uz sociālo budžetu.
– Bet šā aizdevuma nosacījumi jau skar daudzas citas lietas, tai skaitā ZZS pārvaldītās, kā, piemēram, situācijā ar pensiju samazināšanu, kas ir jūsu ministra atbildība. Šajā jautājumā bija kaut kāds dialogs, kompromiss
– Protams, budžeta veidošanas procesā mums daudzas lietas nepatika, brīžiem FM diktēja, ka būs tā un ne citādi, it kā bija sadarbība ar sociālajiem partneriem, taču viņi ne vienmēr izprata lietas būtību. Rezultātā ne vienmēr izdevumu samazināšana bija racionāla.
– Bet kāpēc ZZS, zinot, ka lēmums ir prettiesisks, tomēr balsoja par šādu
variantu?
– Balsoja Saeima. Tas bija koalīcijas lēmums par šādu budžeta struktūru. Diemžēl ZZS un labklājības ministra iebildumi netika ņemti vērā. Turklāt bija dažādi juristu atzinumi, tai skaitā tādi, ka nav pretrunas ar Satversmi. Tāpēc, lai nepārkāptu tiesiskās paļāvības principus, bija dažādi pārejas periodi, piemēram, māmiņu algām.
– Bet jautājums ir par pensijām – tur nebija arī šā pārejas perioda!
– Nu, jā, tas ir ļoti smags jautājums.
– Ja gribat vairāk līdzdalības sarunās ar aizdevējiem, kāpēc tad balsojumā par Saeimas pilnvarojumu valdībai šīm sarunām ZZS atbalstīja JL variantu, kurš bija formāla ķeksīša ievilkšana, lai izpildītu Satversmes tiesas lēmumu?
– Valstij ir ļoti svarīgi stabilizēt finanšu situāciju un saņemt līdzekļus. Lai tos saņemtu, jābūt akceptam turpināt iepriekšējo vienošanos, kas turklāt ir fleksiblāka nekā sākotnējā, paredz regulēt pensiju atmaksu, mīkstinātas atsevišķas strikti iecirstās lietas, kas radīja problēmas valdībai pieņemt lēmumus.
– Bet tas jau neatspoguļojas pilnvarojuma tekstā! Kāpēc nevarēja rast kompromisu starp TP un JL variantiem, iestrādājot jūsu gribēto lielāku līdzdalību sarunās, fleksibilitāti nodokļos, ne tikai akceptēt vienpersoniskas E. Repšes vai, kā pat runā, vienas FM ierēdnes sarunas ar aizdevējiem?
– Domāju, tos diskutablos jautājumus varētu turpināt diskutēt, arī TP priekšlikums Saeimā joprojām ir.
– Vai jūtat, ka pēc šā balsojuma kas būtisks mainījies valdībā? Vai tā faktiski nav kļuvusi par mazākuma valdību, jo īpaši redzot tūlītējo TP reakciju ar likumprojekta iesniegšanu par PVN samazināšanu tūrisma pakalpojumiem?
– Šis ir vēlēšanu gads, kas ietekmē arī valdības darbu. Partijas bieži sacentīsies ar populistisku priekšlikumu iesniegšanu, kaut gan arī tiem var rast racionālu graudu. Var piekrist TP, ka jāsamazina PVN gan medicīnai, gan tūrismam un, ļoti iespējams, arī pārtikai un citām lietām, rēķinoties ar iedzīvotāju maksātspējas krišanos. Bet pirmā vienošanās, kas tika parakstīta I. Godmaņa valdībā, strikti noteica, ka PVN nedrīkst samazināt, var būt runa tikai par PVN paaugstināšanu. Līdz ar to pamatuzdevums būtu nepieļaut PVN paaugstināšanu, bet attiecībā uz tā samazināšanu mums saistības ir vēl šogad un nākamgad.
– Tad vēl jo nopietnāk jājautā par valdības stabilitāti, jo TP taču arī to zina, bet tomēr rosina!
– Protams, vienmēr var paļauties uz opozīcijas
pārstāvjiem...
– Valdība?
– Nē, valdība ne, bet atsevišķas koalīcijas partijas. Virzot iniciatīvu par PVN samazināšanu, TP droši varētu cerēt uz opozīcijas atbalstu. Kļūda ir tā, ka šie jautājumi netika diskutēti brīdī, kad tika parakstīta vienošanās, kas ierobežoja manevra iespējas nodokļu jomā. Tagad, kad vilciens iet, daudzas lietas nav iespējams mainīt, jo tās jau ir nolīgtas un darbojas vairāk nekā gadu.
– Tad tieši tāpēc ST spriedumu varēja uztvert kā iespēju labot kļūdas, koriģēt cietos rāmjus, jo īpaši pēc gada, kad acīmredzams, ka izmaiņas nav nesušas pozitīvu efektu!
– Gan jā, gan nē. Varēja izmantot kā izdevību, tajā pašā laikā, ja būtiski mainītu iepriekš nolīgto vienošanos, sarunas ievilktos un rezultātu būtu grūti prognozēt. Bet valstij šie papildu līdzekļi ļoti nepieciešami, lai vispār izmaksātu algas, pensijas, jo līdzekļu plūsma budžetā nav vienmērīga.
– ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis izteicies, ka progresīvā nodokļa ieviešana būs neizbēgama. Tas gan ZZS programmā ir jau sen, bet, kad šī ideja parādījās FM projektā pērn vasarā, nesteidzāt to dedzīgi atbalstīt, iespējams, jūtot, ka idejai nav atbalsta sabiedrībā. Kādas īsti ir jūsu attiecības ar progresīvo IIN esošajā situācijā?
– Programmās ir gan progresīvais IIN, gan īpašuma nodoklis, un uz to, neapšaubāmi, jāiet. Līdz šim ieviest to tādu, kā vajadzēja, traucēja valdības iekšējās pretrunas. Nākamā gada budžetā, manuprāt, jāiet uz daudz lielāku diferenciāciju mājokļa nodoklim, kuru nosakot jāņem vērā sociālekonomiskais vērtējums, kāda diemžēl daudzām lietām nebija, veidojot šā gada budžetu. FM un EM tas jāizvērtē, lai nav tā kā pašlaik, kad dažkārt nodokļi ir tikai matemātiski uzzīmēti, piemēram, kā nodeva par dienesta auto izmantošanu privātām vajadzībām. Ja visiem nodokļiem ir izvērtējums, neredzu problēmas nākamā gada budžetā paredzēt diferencētu NĪN un, ļoti iespējams, arī IIN.
– Akcentēsiet to arī savā priekšvēlēšanu programmā?
– Par to, ko akcentēsim, vēl neesam diskutējuši, bet noteikti spriedīsim arī par šo.
– Pirmsvēlēšanu cīņa lielā mērā būs premjera amata kandidātu cīņa. Kā īsti ir ar jūsu kandidātu – it kā A. Brigmanis minējis Aivaru Lembergu, kurš pats to nav apstiprinājis.
– Kā ZZS priekšsēdētājs varu teikt, ka vēl neesam oficiāli izvirzījuši nevienu premjera kandidātu. To darīsim pavasarī, kad tiks apsvērti visi iespējamie premjera amata kandidāti.
– Cik tad jums tas saraksts garš?
– Neteikšu, ka ļoti garš. Protams, A. Lembergs ir viens no spēcīgākajiem kandidātiem, īsts saimnieks, kas spēj sakārtot savu pašvaldību, un šī pieredze varētu būt ļoti noderīga, domājot kopumā par valsts sakārtošanu, jo īpaši šajos apstākļos, kad jāpieņem daudzi nepopulāri lēmumi. Līdz šim valdībai ar to pieņemšanu ir grūti gājis, lai gan finālā pēc plašām diskusijām tādi vai citādi tie ir pieņemti.
– Jums tiešām ir vēl citi reāli kandidāti? No esošajiem neredzu spēcīgus
līderus.
– Nu, piemēram, Andris Rāviņš arī nav slikts kandidāts, aktīvi darbojas Jelgavā. Ir jau tie cilvēki. Bet ZZS ir divu partiju apvienība, kurai vēl ir sadarbības līgums arī ar Latvijai un Ventspilij, tad visas trīs partijas valdes sēdē arī izlems, kas būs mūsu premjera kandidāts.
– Lemberga tiesvedības jūs nebiedē?
– Protams, tiesvedības nav patīkamas, bet cilvēks ir nevainīgs, kamēr nav tiesas lēmuma par pretējo.
Bet, protams, šis aspekts sabiedrībā un no konkurentu puses vienmēr tiks akcentēts. Diemžēl jau vairākus gadus tiesa nevar pieņemt lēmumu, kas ieviestu skaidrību un neļautu manipulēt ar šo informāciju.
– Vairumam cilvēku, kas neseko līdzi politikai, varētu rasties priekšstats, ka valdībā ir tikai divas partijas – JL un TP. Vai šī pelēcība ir partijas seja, taktika vai klusums pirms vētras? Nebaidāties, ka paliksiet ēnā arī priekšvēlēšanu kampaņā?
– Priekšvēlēšanu laikā, protams, visas partijas būtiski aktivizēsies. Nepiekrītu, ka valdībā izceļas tikai JL un TP. Izceļas arī ZZS kā vidutājs starp šīm divām partijām, kas virknē lietu nereti ieliek pārāk daudz emociju un iracionalitātes, kas nesekmē valdības stabilitāti. Pamest valdības sēdi, skatot konkrētā ministra jautājumu, tikai tāpēc, ka nepatīk premjera uzvedība un jautājumi, ir skaisti no PR viedokļa, bet tur nav nekāda pragmatisma, neviens no tā nav ieguvējs! ZZS turpretī konstruktīvi strādā ne pirmo gadu, un vēlētājiem ir būtiski, ka esam prognozējami un stabili savā rīcībā.
– Stabilā rīcība ir bezierunu atbalsts JL?
– Mūsu stabilā rīcība ir tā, ka šai valdībai ir jānostrādā līdz vēlēšanām. Lieka tās šūpošana nespodrina Latvijas tēlu, nepalīdz arī risināt ekonomiskās, sociālās, bezdarba problēmas.
– Vai tad tās tiek nopietni risinātas?
– Nav jau tā, ka netiek. Jāņem vērā, ka lēmumiem jābūt ne tikai ekonomiku stimulējošiem, bet tiem arī jāiekļaujas esošajā budžetā. Pakāpeniski ekonomikā zināma stablitāte ieviešas, pamazām sabalansējas budžets, kas ir līdzeklis ceļā uz pievienošanos eiro zonai, kas uzņēmējiem svarīgi. Tie nav vienas dienas, bet ilgtermiņa jautājumi. Nomainot valdību, budžeta deficīts nesamazināsies, naudas vairāk budžetā nebūs, nekāda būtiska uzlabojuma valstī nebūs.
Būtiski jāiepludina nauda ekonomikā, un, pateicoties ZZS, tas aktīvāk arī notiek, jo kā konsolidējošs spēks esam spējuši uzspiest, lai nebeidzamās diskusijas starp partijām par naudas pārdali starp programmām tomēr beigtos ar reāliem risinājumiem. Arī caur Vides ministriju ievērojami Eiropas līdzekļi iepludināti ekonomikā, vairāk nekā 150 miljoni latu ieguldīti vides infrastruktūras objektos, siltināšanas projektos pašvaldībās.
– Vides prasības nereti tiek pretnostatītas ekonomikas attīstībai.
– Jebkurai attīstībai jābūt ilgtspējīgai, sabalansējot resursu patēriņu, vides kvalitāti, ekonomisko attīstību, sociālos aspektus, un vides aizsardzība drīzāk stimulē attīstību, jo tā veicina inovācijas, tehnoloģiju attīstību, modernizāciju, kas savukārt palīdz radīt ekoefektīvu ekonomiku. Bet vides prasības ir virzītas uz dabas resursu patēriņa, enerģijas patēriņa samazināšanu, tāpēc prece kļūst konkurētspējīgāka.
– Ja tas būtu tik vienkārši, tad arī Kopenhāgenas klimata samitā rūpniecības valstis ar visām četrām balsotu par sākotnēji stingrāko vienošanās variantu par emisiju samazināšanu un citām lietām.
– Kopenhāgenā galvenās attīstītās valstis bija gatavas panākt vienošanos, bet jaunattīstības valstis uzskatīja, ka attīstītajām jāmaksā vairāk. Strīdi lielākoties ir par to, cik kurš maksās. Tie simt miljardi dolāru gadā, kas jāsamet visām attīstītajām valstīm
attīstības valstīm, protams,
ir liels slogs. Ar nelielu
summu – 30 000 eiro – līdz 2012. gadam arī Latvija piedalīsies šajā pūrā.
– Bet arī par izmešu apjoma samazināšanu nepanāca gribēto.
– Tas neizdevās, jo tā ir kopīga pakete ar finansēm, tehnoloģiju attīstību un citām lietām. Diemžēl visu sabalansēt vienā starptautiski saistošā juridiskā dokumentā nebija iespējams, tāpēc pieņēma politisku vienošanos turpināt darbu, un varbūt šogad decembrī šo vienošanos panāks.
– Vai laikā, kad piedzīvojam tik aukstu ziemu, arī Latvijā nerodas vairāk skeptiķu attiecībā uz globālo sasilšanu?
– Ne vienmēr klimata pārmaiņas jāuztver kā temperatūras paaugstināšanās. Tā gan vidēji paaugstinās, bet otra pamatproblēma ir tā, ka dabas parādības kļūst arvien ekstrēmākas.
– Ir pierādījumi, ka tas notiek tieši izmešu un cilvēka darbības dēļ? Vēl īsi pirms Kopenhāgenas samita tika nopludināti zinātnieku epasti, kuros par to paustas šaubas.
– ANO pētījumā bija iesaistīti vairāk nekā 400 vadošo pasaules zinātnieku, un viņi atzina, ka klimata pārmaiņas pamatā tomēr ir cilvēka radītas. Protams, ir arī dabas procesi – vulkānu izvirdumi, dabīgie pūšanas procesi un citi, kā rezultātā tiek patērēts skābeklis, izdalīta CO2. Bet zinātniekiem ir pierādījumi, ka cilvēka darbības rezultātā pieaug dažādu dabas parādību spēks, vētras, ekstremāli, ilgi karstuma periodi vai tas, ka Latvijā pašlaik ir mīnus 30, ka mūsu laikapstākļi kļūst grūtāk prognozējami un ir ļoti svārstīgi.
– Vai Latvijai, kas jau tāpat ir zaļa, ES regulu ieviešanā jābūt pārcentīgam skolēnam arī vides jomā? Citas valstis, domājot par savas ekonomikas konkurētspēju, šajā ziņā ir atturīgākas. VM noslēgusi līgumus par emisijas kvotu pārdošanu par vairāk nekā 180 miljoniem eiro, ko investēšot energoefektivitātes projektos. Jūsuprāt, ir labi, ka mēs šādi gūstam naudu, vai nožēlojami, ka neprotam attīstīt rūpniecību, radot lielāku pievienoto vērtību un dodot cilvēkiem pašlaik tik nepieciešamo darbu?
– Protams, ar šo kvotu tirdzniecību īpaši nevar lepoties, jo emisiju samazinājums noticis caur padomju ekonomikas sabrukumu, un tas nav neatkarīgās Latvijas nopelns, ka esam tik zaļi. Vienlaikus jāņem vērā, ka, lai saražotu vienu produkcijas vienību, Latvijā nepieciešams divreiz varāk enerģijas nekā vidēji Eiropā – mums ir ļoti energoietilpīga ekonomika, tāpēc jāiegulda ļoti daudz līdzekļu tehnoloģiju modernizācijā, lai ražotu, iespējami mazāk patērējot enerģiju. Latvija ir viena no zaļākajām valstīm Eiropā, vismazāk urbanizētajām un apdzīvotajām, un mēs varētu kļūt par dabas kapitāla lielvalsti, ar laiku kļūt starptautiski ļoti konkurētspējīgi ar produkciju, kas
saražota ekoefektīvi, no dabas resursiem, mazu enerģijas parēriņu, ar modernām tehnoloģijām.
– Kad tas tā notiks?
– Tuvāko desmit gadu laikā. Un šī varētu būt Latvijas vīzija – Latvija kā zaļākā valsts pasaulē, balstīta uz ekoefektīvu ekonomiku, pareizu dabas resursu izmantošanu, nodrošinot arī cilvēkiem labklājību.
– Vai aiz cēliem vārdiem, rūpēm par vidi, neslēpjas arī savtīgi mērķi, par ko nākas domāt, raugoties uz to, kā tika dalītas vēja enerģijas kvotas, iepirkta elektrība no mazajām HES?
– Diemžēl Latvijā vēsturiski atjaunojamo energresursu jomā notiek lielas spēles attiecībā uz kvotu dalīšanu: dabū pareizie, un nedabū nepareizie. Manuprāt, kvotas būtu jāatceļ, lai uzņēmēji var brīvi attīstīt atjaunojamos energoresursus, vienlaikus varbūt domājot par atbalsta mehānismu maiņu. Valsts atbalsts ir ļoti nopietns, tāpēc arī ir šī pārspīlētā interese par kvotām, bet ne par pašām aktivitātēm. Arī tie uzņēmēji, kas ieguva kvotas pērn, īpaši neko vēl nav uzbūvējuši. Ir tikai aizsista atbalsta likme, bet nekāda praktiskā aktivitāte nenotiek, un neizslēdzu iespēju, ka uz šīm kvotām vēl mēģina nopelnīt.
Diemžēl daudzas labas lietas valstī tiek deformētas savtīgu interešu dēļ. Arī mazās HES, kas tika virzīts kā ļoti labs instruments atjaunojamo energoresursu attīstībai. Tās ierīkojot pareizās vietās, nenodarot videi ļaunu, nekas slikts nebūtu, visā Eiropā mazās HES darbojas. Mums diemžēl savtīgu nolūku dēļ ar atsevšķiem ļoti neveiksmīgiem piemēriem, ar Gaujas izbagarēšanu, tika radīts nepareizs priekšstats par mazajām HES, ļoti ierobežojot to attīstības iespējas Latvijā. Tagad svarīgi par līdzīgu biedu nepataisīt ēku siltināšanu, nošmaucot ar materiālu vai kā citādi. Ja iedzīvotāji negūs gaidīto efektu, tad ar atsevišķiem negatīviem piemēriem varam sagraut siltināšanas ideju.
– Pienāk jau signāli?
– Nē. Bet šajā sektorā tiek ieguldīts ļoti daudz. Daudzdzīvokļu ēku siltināšanā Ekonomikas ministrijai ne ļoti veicas, lai gan viņiem pērn tika būtiski palielināts naudas apjoms, reālo līgumu ir ļoti maz pretstatā VM, kur esam noslēguši līgumus par 27 miljoniem pašvaldību ēku siltināšanā. Mēs šīs lietas ļoti kontrolējam, un atšķirībā no EM mums ir būtisks rādītājs – CO2 samazinājums pret katru ieguldīto latu. Ja, pabeidzot siltināšanu, konkrēti rādītāji nav nodrošināti, nevar saņemt atbalstu.
– Sakāt, ka vēja enerģijas ražošanā varētu iedarbināt brīvā tirgus mehānismus. Tur vēl var ko mainīt? Kāpēc vispār šādu sistēmu izvēlējās?
– Vērojot, kā mēs labas lietas valstī padarām kroplas, neredzu citu iespēju kā pakāpeniski atteikties no šīm kvotām. Beidzot jāpieņem atjaunojamo energoresursu likums, kas noteiktu kompetences un atbildības starp institūcijām par konkrētajiem enerģijas avotiem, paredzot, līdzīgi kā Vācijā, to, ka energokompānijām – Latvenergo – jānodrošina energopieslēgums pie tīkla. Tas būtu valsts atbalsts, bet pats projekta attīstītājs būvē vēja staciju un vienojas ar energokompāniju par iepirkuma cenu.
– Ar ekonomikas ministru esat par to runājis?
– Vēl ne, bet runāšu. Jo mums kvotu sistēma nedarbojas. Pērn ar lielām peripetijām sadalījām kvotas, bet ir daudz nepieciešamāki projekti, ko atbalstīt, kaut vai enerģijas ražošana no biomasas pie lielajām fermām. Šī atbalsta politika ir jāmaina, pretējā gadījumā mums viss būs tikai uz papīra, bet ne realitātē.
Līdzīgi vairākus gadus nav atrisināts jautājums par vēja parku attīstīšanu jūrā, kas EM vairākkārt uzdots, bet ko tā nav izdarījusi.