Uzticības kredīts dilst, procenti pieaug

SKDS aptauja zvana trauksmes zvanus – 18% iedzīvotāju, kas oktobrī pauda uzticēšanos Saeimai, esot zemākais rādītājs šā sasaukuma laikā.

Statistiku var interpretēt dažādi. 18% ne tuvu nav zemākais parlamenta sniegums. Krīzes laikā, 2010. gada maijā, pēc šīs pašas kompānijas datiem, Saeimai uzticējās mazāk par 7% iedzīvotāju. Vien dažpadsmit procentu uzticēšanās valsts augstākajai pilsoņu vēlētajai pārvaldes institūcijai ir regulāra liga. Turklāt citas firmas – TNS – dati arī šai Saeimai jau aprīlī uzrādīja mazāku uzticēšanās līmeni – 16%. Raugoties tikai uz mākoņa gaišo maliņu, parlamentārieši par reitingu varētu nesatraukties, un viņi arī nesatraucas, kamēr vēlēšanas nav tuvāk par gadu. Bet ir viens BET. Šai Saeimai bija salīdzinoši augsts uzticības kredīts – 28% uzreiz pēc vēlēšanām, kamēr, piemēram, pēc tik gaidītajām Saeimas ārkārtas vēlēšanām 2011. gadā jaunievēlētājam parlamentam uzticējās vien 12% un vēlēšanu līdera Zatlera Reformu partijas reitings komētas ātrumā nogāzās līdz 5%. Arī tagad redzam, ka lielākās problēmas ar uzticības zudumu ir centrālajai varas partijai Vienotība, kura tikai gadu pēc vēlēšanām lemj par Dzintara Zaķa izslēgšanu no partijas, bet dzērumā spolējušais Veiko Spolītis vien formāli nolika partijas biedra karti, turpinot darboties Saeimā un Vienotības frakcijā. Jelkādas abu inkvizīcijas tagad ir novēlotas, izlieto ūdeni vairs nesasmelt! Arī Jāņa Junkura un Solvitas Āboltiņas mandāta rokāde nav aizmirsta. Neskumumi sanāca arī citu partiju deputātiem – Andrim Vilkam (NA), Artusam Kaimiņam (LRA), Sergejam Potapkinam, Regīnai LočmeleiLuņovai, opozīcijas mandāts nevajadzīgs izrādījies Saskaņas deputātei Marinai IvanovaiJevsejevai. Saeimas spīkere Ināra Mūrniece lielas ziepes nav savārījusi, ja neskaita dažus neveiklākus izteikumus, bet arī par nācijas līderi, autoritāti viņa nav kļuvusi un trūkstošās harismas dēļ arī nekļūs. Gaidīto tautas cieņu nedeva arī Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā, kas vairāk bija politiķu paštīksmināšanās par iespēju patusēt ar Eiropas politikas smagsvariem. Čiks vien sanāca no Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas, līdzīgi arī bankas Citadele pārdošanas komisijas, kas ilgas pētniecības rezultātā secināja, ka par pārdošanas zemo cenu ir atbildīga valdība!

Neskaitot atsevišķu ar uzmanības deficītu sirgstošu deputātu izlēcienus, saturiski šī Saeima ir pelēka, bez idejām būtiskos jautājumos, problēmu risināšanai, procesu attīstīšanai. Tādēļ nav brīnums, ka ideju vakuumā pārspīlēta uzmanība tiek pievērsta un ironija netaupīta Izglītības likuma jeb tā dēvētajiem tikumīgas grozījumiem, ar ko pagaidām šī Saeima asociējas visvairāk. Citādi – Saeima bijusi statista lomā – ne tikai tradicionāli budžeta veidošanā, bet arī tādā sabiedrību kairinošā jautājumā kā bēgļu uzņemšana. Pēc nacionāļu plosīšanās parlamentāriešiem par to ļauts parunāt, bet nekas vairāk. Gan parlamentārieši, gan pašas valdības vadītājas sākotnējais svētais sašutums par bēgļu uzņemšanas plāna milzu summu – 15,9 miljoniem eiro, kas esot daudz par daudz, rezultējies ar tās samazināšanu par nepilniem 460 tūkstošiem! Tad nu gan samazināja, vienlaikus vēl rezervējot iespēju prasīt naudu papildu izdevumiem! Lauvas tiesas – 9,85 miljonu – atvēlēšana bēgļu mītņu būvniecības un remontdarbiem nez kādēļ vieš nelāgas aizdomas par to, ka arī no šīs asinsnaudas šis tas tiks «izstrādāts». Salīdzinoši Veselības ministrijai medicīnisko pakalpojumu sniegšanai atvēlēti vien 290 886 eiro.

Pretēji priekšvēlēšanu solījumiem necelt nodokļus, šī Saeima pirmajā lasījumā akceptējusi nākamā gada budžetu ar nodokļu paaugstinājumu, no kuriem kritizētākais ir solidaritātes nodoklis, bet lielāku cilvēku skaitu skars PVN likmes ieviešana namu apsaimniekošanai un komerciāla rakstura kultūras pasākumu biļetēm, akcīze degvielai, virknes uzņēmējdarbības jomu izslēgšana no iespējas darboties mikrouzņēmuma nodokļa režīmā. Bez tradicionālo kvotu sadales Saeimas īpašā misija, iespējams, beigsies, pēc nacionāļu iebildēm atceļot valdības plānu par desmit eiro palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu, to iemainot pret lielāku atvieglojumu par bērniem. Varas pārstāvju rūpes par nodokļu politiku labi raksturo Vienotības deputāta Ata Lejiņa skaidrojums par nodokļu izmaiņām LTV Panorāmai: «Namu apsaimniekošanai ir nodoklis klāt? Ā, pareizi! Tie lai maksā!» Var jau aprunāt mazās zemessargu kurpes un lielos zābakus, piedēvēt budžetam tos vai citus apzīmējumus, kam netic paši politiķi, kur nu vēl tauta, nodēvēt cēlos vārdos jaunus nodokļus – bet – kam šī orgasma tēlošana?

Gada laikā, kas 12. Saeimai apritēja vakar, uzticības kredīts notrallināts. Atgūt uzticēšanos, kad ir pieviltas cerības, ir grūtāk, nekā iemantot to no nulles. Neviļus raisās šaubas – vai mums tiešām ir vajadzīgi apaļi 100 deputāti?