Ne tikai par bēgļu pabalstiem

ZZS līdz šodienai palūgusi pauzi jautājumā par bēgļu uzņemšanas plānu, konkrēti – par bēgļu pabalsta apmēru, par ko koalīcijas padomei dienu pirms otrdien valdībā skatāmā plāna vajadzētu beidzot vienoties.

Bēgļu pabalsta apmērs – 256 eiro – projektos figurēja jau pirms gada, bet tad vēl Latvija nebija piekritusi tik liela skaita bēgļu uzņemšanai un tas vēl nebija jāpiezemē budžetā. Budžeta pieņemšanas priekšvakarā šis skaitlis atkal uzjundī emocijas – vai ar to neaizvainosim tos pensionārus, kas saņem mazāku pensiju, tos trūcīgos, bezdarbniekus, daļlaika strādājošos, kas saņem mazāk, vecākus, kam ģimenes pabalsts ir 11 eiro par bērnu, kamēr bēgļiem tiek lēsti 80 eiro.

Aizvainojums jūtams, sabiedrība šūmējas, kritikas netrūkst. Bet nevar šiem cilvēkiem pārmest šādu reakciju, lai arī jāatzīst, ka šāds pabalsta apmērs cilvēkam, kam dzīve jāsāk no nulles, nav liels, jo īpaši, ja tā nav vairāku cilvēku ģimene. Jo būtībā stāsts nav par Latvijas iedzīvotāju skaudīgumu, nenovīdību, empātijas trūkumu pret izmisušiem, no kara bēgošiem cilvēkiem. Tas ir par lielas Latvijas iedzīvotāju daļas nabadzību – ne tikai par oficiāli reģistrētajiem 2,65% jeb 52 413 trūcīgajiem un to skaita pieaugumu, ko šajās dienās aktualizē mediji. Tas ir stāsts arī par samērā nodrošinātu cilvēku pārgurumu, raujoties divos darbos, lai samaksātu rēķinus un izskolotu bērnus, un neko daudz vairāk par aizvainojuma sajūtu, pēc 40–50 gadiem darba saņemot pensiju, ar kuru apkures sezonu neizvilkt, par miljonos mērāmiem iedzīvotāju apkures parādiem pat vidēji lielās pašvaldībās, par aizmukušiem pacientiem no slimnīcām ar nesamaksātiem rēķiniem, par neārstēšanos un slimību ielaišanu naudas trūkuma dēļ. Par bezdarbu ekonomiski neattīstītos Latvijas reģionos, kuri izmirst ar arvien lielāku progresiju, par reģionālās ekonomikas un politikas trūkumu. Par socioloģiski lēstajiem apmēram 20% iedzīvotāju, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, jo īpaši daudzbērnu ģimenes. Par zaudētajiem simtiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas, trūkuma dzīti, bija spiesti doties ekonomisko bēgļu gaitās, maksājot gan par gāzi grīdā politiku, gan par bēdīgi slaveno Latvijas veiksmes stāstu. Tas ir stāsts par nespēju valstij apmaksāt slimu bērnu specifisku ārstēšanu, vēža slimnieku pienācīgu aprūpi, par reņģu vērēju katorgas darbu par minimālo algu, par Maxima pārdevējām un pārdevējiem, kas par nelielu algu strādā smagos apstākļos un bailēs par atlaišanu no darba sēž līdz pēdējam elpas vilcienam. Par sirdi plosošajiem trūcīgo ģimeņu publiskajiem lūgumiem Ziemassvētku vecītim, kurus atkal drīz lasīsim...

Sākotnējo koalīcijas vienprātību par bēgļu pabalsta samērošanu ar Latvijas trūcīgo cilvēku ienākumiem pajaukuši iebildumi no pašvaldībām, kuras bažījas, ka, nonākot trūkumā, bēgļi prasīs pabalstus tām vai, kā draudējušas Iekšlietu ministrijas amatpersonas, – ies zagt. ZZS, kurai pašvaldībās ir cienījama pārstāvniecība, artikulē šīs pašvaldību bažas. Pēc ZZS valdes priekšsēdētāja Armanda Krauzes teiktā – svarīgākais esot, lai, samazinot pabalstu, nerastos jauni izdevumi pašvaldībām, bet, ja tie radīsies, tie jākompensē valstij, kam koalīcijas kolēģi sliecas piekrist un nekautrējoties atzīst – pabalsti jāmazina, lai Latvija neradītu interesi par sevi kā valsti, kurā tiek maksāti lieli pabalsti. Izskanējušas versijas par 130–150 eiro pabalstu – nedaudz virs 128,06 eiro trūcīgas personas ienākumu sliekšņa, lai bēgļiem nebūtu pamats prasīt sociālos pabalstus no pašvaldībām. Vienotība vēl gatava dāsni piemest 50 eiro dzīvokļa īrei. Negribēšana te redzēt bēgļus spiežas ārā pa visām vīlēm, bet solidaritāte un politkorektums liek darīt savu. Koalīcija saņēmusi brīdinājumu no tiesībsarga Jura Jansona, ka pabalstu samazināšana varētu būt pretrunā ar valsts starptautiskajām saistībām. Tādējādi, laipojot starp visu interesēm un viedokļiem, politiķi varētu izvēlēties acu apmāna taktiku – noteikt zemāku pabalstu, bet realitātē atbalsts savāktos no vairākām pozīcijām, vairākiem makiem. Prevalē skaitļu bīdīšana no vienas ailītes uz citu. Un tajā ir liela daļa mūsu ekonomiskās atpalicības iemeslu, kas ik gadu izpaužas arī valsts budžeta veidošanā, kur dominē tāda pati skaitļu bīdīšana, nevis reālos instrumentos un pārdomātās stratēģijās balstīts plāns ekonomikas izrāvienam. Un rezultātā varam vien sūkstīties par to, kāpēc Latvijā vidējā alga ir vien 762 eiro, kamēr daudz piesauktajā Igaunijā 1023, turklāt no tās mēs vēl samaksājam nodokļos procentuāli vairāk (26%) nekā igauņi (19%). Tāpēc bēgļu plānā runa nav tikai par attieksmi pret bēgļiem, bet arī par reālu nabadzības novēršanas piedāvājumu pieminētajām sabiedrības grupām un nolaistajiem Latvijas reģioniem.