Ar kvotām viss būs kārtībā. Ar pacientiem?
Veselības ministrs Guntis Belēvičs otrdien aši izmeta ideju par maksas medicīnas pakalpojumu saņēmēju ierobežošanu saņemt valsts apmaksātos pakalpojumus, ko pēc sašutuma vētras nākamajās dienās centās skaidrot plašāk. Ja pirmajā dienā tas šķita kā mājiens ar mietu pacientiem, tad nākamajās – ārstiem, kuru dēļ pāris mēnešus pirms gada beigām beidzas kvotas uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem un kompensējamiem medikamentiem.
Jāpiekrīt atsevišķu ārstu un to nevalstisko organizāciju viedoklim, ka šī ir līdz galam neizstrādāta ideja. Mērķis gan cēls – samazināt rindas uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem un padarīt tos pieejamus tiem, kam tie šobrīd rindu vai līdzmaksājumu dēļ nav pieejami. Diemžēl idejas ieviešanā prognozējamas nevēlamas blaknes. Nez vai rindas mazināsies, ja pacienti, bailēs no mazā pirkstiņa atdošanas maksas medicīnai un iespējas zaudēšanas turpmāk izmantot valsts apmaksātos pakalpojumus, atteiksies no privāto iestāžu un ārstu pakalpojumiem, pat, ja nebūs cerības saprātīgā laikā sagaidīt rindu uz valsts apmaksātajiem izmeklējumiem. Rezultātā rinda uz tiem vēl vairāk palielināsies, bet daļa gaidītāju var nonākt stacionārā, ko ministrija vēl nesen tieši gribēja atslogot, veicinot ambulatoro aprūpi. Laikam jau tālredzīgi nākamgad no sekundārās veselības aprūpes papildu finansējums tiks novirzīts neatliekamajai palīdzībai. Slimības tiks ielaistas, toties ar kvotām viss būs kārtībā!
Ministrs gan teic, ka šī nav nekāda reforma, vien ārsti aicināti ievērot noteiktās kvotas, kuras 20 rekordistu kopumā pārsniedz par miljonu eiro. Ģimenes ārstiem tiek pārmests, ka viņi, kam ir līgumattiecības ar valsti, tikai apstrādā maksas speciālistu «pastellētu lapiņu» par papildu izmeklējumiem vai kompensējamajiem medikamentiem. Tādējādi privātārsti, kam nav tiesību izrakstīt šos valsts apmaksātos pakalpojumus, to izdara caur ģimenes ārstiem. Jājautā, vai šie ārsti to dara sava prieka un izklaides pēc vai tomēr pacientu interesēs? Ne velti Pacientu ombuda pārstāvji pauduši bažas, ka sistēma nedarbosies pacientu interesēs.
Vai gribam sekmēt to, lai ģimenes ārsts, kurš nevar būt supereksperts visās kaitēs, tomēr uzņemas atbildību visu ārstēt pats? Varētu ministrija vēl viņiem izdot vadlīnijas Dari pats! Vai ministrs pats grib uzņemties šā supereksperta lomu un noteikt, cik un kādi izmeklējumi katram nepieciešami? Viņaprāt, izmeklējumu ir par daudz, pietiek sākumā veikt vienas analīzes, tad, ja kas atklājas, nākamās (un dzenāt pacientu pie ārsta, uz analīzēm, atkal pie ārsta utt.), nevis četras uzreiz, turklāt, redz, eritrocītu grimšanas noteikšana (kas liecina par iekaisumu organismā) esot bez jebkādas informatīvas vērtības! Ko tie aunapieres tur vispār izmeklē, ministrija noteiks «algoritmu», kādas analīzes vispirms taisīt! Šo gaisā virmojošo attieksmi vārdos formulē ministram padevīgais Nacionālā veselības dienesta direktores vietnieks Andrejs Doveiks, ārstu rīcību raksturojot sekojoši: «Ja negribu kustināt smadzenes, kustas valsts nauda.» Komplektā ar aicinājumu ārstiem «laboties», pretējā gadījumā ar viņiem valsts vairs neslēgs līgumus, ārsti tiek nostādīti peramo zēnu lomā. Jau daudzi ārsti pametuši Latviju, devušies uz Vāciju, Lielbritāniju, Skandināviju, kur tos sagaida atplestām rokām, kamēr Latvijas reģionos viņu jau trūkst. Šie ministra draudi ārstiem nez vai viesīs iedvesmu palikt. Varbūt vienīgi panāks to ārstu saltu rīkojuma izpildi, kuri baidīsies zaudēt līgumu ar valsti vai, kārojot solīto piemaksu par kvotu nepārsniegšanu, pat spiedīgas vajadzības gadījumā pacientam liegs valsts apmaksātos medicīnas pakalpojumus. Tad kvotas beigtos nevis pāris mēnešus pirms gada beigām, bet katra mēneša apmēram 20. datumā, kam pacienti varētu arī pakārtot savu slimošanas grafiku.
Visu cieņu ministra aktivitātei par centieniem meklēt risinājumu problēmai, kad naudas sistēmai trūkst. Bet varbūt lielākas pūles bija jāpieliek, cenšoties panākt valdības solīto? Ja premjere veselības aprūpi nodēvējusi par vienu no nākamā gada budžeta prioritātēm, tad tas tā dīvaini izpaužas, ja finansējums nozarei procentuāli no IKP samazinās un nokrīt zem jau tā kritiskajiem 3%! Turklāt nākamos gadus tas tiekot plānots vēl mazāks! Ar ministru, kurš gatavs panākt ietaupījumu jebkādiem līdzekļiem, tas var kļūt bīstami. Varbūt kādam pat letāli.