Nabaga Saeimas deputāti ir tik bezspēcīgi, ka nekādi nevar apturēt savu algu palielināšanas riteni.
Deputātu algu kāpums par 157 eiro nākamgad līdz 2448, izrādās, neapturams, jo neba viņi paši balsos par savu algu pielikumu – to nosaka «vienotā atalgojuma sistēma» valsts pārvaldē. Deputātu alga tiek aprēķināta, vidējo darba samaksu valstī par aizpagājušo gadu reizinot ar koeficientu 3,2 – formula, kas garantē roku mazgāšanu nevainībā. It kā parlaments nebūtu tas, kas raksta likumus un izdomā nosacījumus vai tos maina, kā tas bija krīzes laikā, kad deputāti ar īpašu lēmumu iesaldēja algu palielināšanu. Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Kārlis Šadurskis (Vienotība) neredz vairs pamatu deputātiem atteikties no algas pieauguma. Iespējams, deputāta kungam ar redzi pašvaki, tāpēc daži fakti acu gaišumam.
Ārpus Rīgas dzīvojošie deputāti bez algas papildus saņem ikmēneša kompensācijas par ceļa izdevumiem vai dzīvesvietas īri, kā nu kurš, 100–644 eiro robežās, komandējumu naudas, turklāt vasarā deputāti, baudīdami teju skolēnu brīvlaika cienīgu atvaļinājumu, saņem pilnas algas. Pretējā svaru kausā atrodas virkne vajadzību, kuru finansēšanas atteikums liek domāt par valsts esamību krīzē, ja ne finanšu, tad morālajā. Ja var atļauties būtiski celt algas deputātiem, tad kā ceļas roka atņemt naudu bērnudārzu vai aukļu pieejamības nodrošināšanai, kārtējo reizi uzmest pedagogus, kā var tas pats Šadurskis teikt, ka nebūs vecuma pensiju indeksācijas, jo tam nav finansējuma? Kā var valsts, kā rijīgs lācis bitēm izgrābt pēdējo medu, atņemt kultūras kapitālsabiedrību peļņu, aplikt kultūras pasākumus ar PVN, it kā tie jau tā pietiekami lielai daļai sabiedrības nebūtu finansiāli nepieejami? Valstij grūti laiki – jāsolidarizējas, lielo algu saņēmējiem jāmaksā lielāki nodokļi. Uzņēmēji jautā – ar ko ir šī solidaritāte, ja papildus iekasētais aiziet kopējā budžeta katlā, nevis konkrētam mērķim? Lūk, arī atbilde: solidaritāte ar nabaga politiķiem!
Jāpiekrīt, alga zem 2000 eiro nav nekāda superprofesionāļu alga, bet vai mūsu deputāti ir superprofesionāļi? Vai viņu pūliņu rezultātā panākts vidējās algas kāpums? Uzņēmēji ik gadu, jo īpaši laikā, kad tiek veidots valsts budžets, apgalvo pretējo un būtu priecīgāki, ja politiķi ar savām fiksajām idejām vai budžeta lāpīšanu ar palielinātu nodokļu palīdzību, nodokļu raustīšanu vismaz netraucētu uzņēmējdarbībai, kur nu vēl palīdzētu!
Un – kāpēc vieni dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem? Kāpēc, piemēram, mediķu, pedagogu algas, kuru palielināšana allaž tiek atlikta, netiek piesaistītas vidējās algas kāpumam vai tautsaimniecības izaugsmei? Gan no premjeres Laimdotas Straujumas, gan ekspertiem atskan aicinājumi virzīties uz nelielu, profesionālu valsts pārvaldi, kurā jāsamazina darbinieku skaits, palielinot algas patiesi labiem speciālistiem. Bet tas neattiecas uz Saeimu, kura deputātu skaitu samazināt negrasās un noteikt profesionalitātes standartus arī nevar, parlamentāriešiem nav nedz obligāta augstākā izglītība (tāda gan ir 97% pašreizējo deputātu), nedz kāda augsta kvalifikācija. Pietiek ar pilngadību, pilsonību, nedaudz oratora un aktiermākslas dotībām un paša vai partijas naudu priekšvēlēšanu aģitācijai.
Iemesli kadru trūkumam politikā nav meklējami algās. Ir cilvēki, kas tur neietu dzīti, pat piesolot zelta kalnus. Jo politika Latvijā nelāgi smako. Un tiem, kas politikā dodas varas kāres dzīti, arī tajā vairs īsti nav ko meklēt, kopš Latvijas politiskā elite arvien vairāk atgādina marionešu valdību, kopš arvien vairāk kļūstam par Briseles lēmumu un pāris aizkulišu smagsvaru iegribu izpildītājiem, nevis nozaru un valsts politikas veidotājiem, valsts kursa noteicējiem un virzītājiem uz to. Līdzīgi valsts finansējuma ieviešana partijām nav devusi būtisku rezultātu. Kā tā rezultātā mainījusies pēdējo pāris gadu laikā politikas kvalitāte, sabiedrības attieksme pret partijām, iesaiste tajās? Atliek paskatīties socioloģiskās aptaujas un parunāt virtuvē ar paziņām vai garāmgājējiem ielās, lai secinātu, ka mēs, nodokļu maksātāji, esam pārmaksājuši. Un turpināsim pārmaksāt. Solidāri.