Latvijas faktu partiju reitingi janvārī lielākoties medijos tika atspoguļoti ar virsrakstu: "Gandrīz dubultojusies Jaunā laika popularitāte." Fakts sīkākas izpētes vērts. Lasīšanā un domāšanā tiekot tālāk par šo virsrakstu, redzam, ka kopš pērnā gada decembra reitings janvārī, pretēji termometra stabiņam, cēlies pilnīgi visām partijām, kurām tas bijis izmērāmā lielumā.
Nenoliedzami, JL proporcionālos un absolūtos skaitļos visvairāk, ja neskaita LSDSP reitinga trīskāršošanos no 0,6 līdz 1,9, kas nav nopietni uztverams, tā kā tas svārstās socioloģiskās kļūdas robežās un kāpums absolūtos skaitļos ir niecīgs.
Jo augstāks ir reitings, jo grūtāk to pieaudzēt vēl vairāk. Šajā ziņā par lielāko janvāra ieguvēju var uzskatīt Saskaņas centru, kura reitings cēlies no 16,5 līdz 18,8 procenta punktiem un ir tieši uz pusi augstāks nekā JL. Šo sāncensi JL, līdzīgi kā citas partijas, palaidis vientuļā līdera skrējienā un tā ķeršanas vietā cenšas ar klupināšanu un elkoņiem izsist vietas finālā starp sava kluba (koalīcijas, nosacīti latvisko partiju) biedriem. Vienlaikus notiek spēle uz tiesnešiem, citam citu vainojot negodīgā skrējienā, rādot cīņā par pozīciju noskrāpētos sānus un stāstot par konkurentu cīņas metožu vispārējo kaitējumu sportam un nācijai. Izskatās, ka janvārī uzvarējis nevis tas, kurš labāk skrējis, bet tas, kurš labāk tēlojis tiesnešiem, no kuriem liela daļa iepriekš neslēpa savu mulsumu un svārstīgumu.
Jo kā tad skriets jeb – kas darīts janvārī politiskajā, ekonomikas, valdības, Saeimas lauciņā, ar ko no tā visvairāk barota sabiedrība? Valdībā lielākoties skatīti tehniski, plašu sabiedrību daudz neinteresējoši dokumenti, ja arī kāda nosaukums bija cerīgāks, piemēram, par atbalstu ekonomikai, eksportam, tad līdz tā pārvērtībai realitātē tāls ceļš ejams, ja vispār. Bezdarbs, sociālo pabalstu lūdzēju rindas tikai turpinājušas augt, bezdarba dinamikas prognozes nedod pamatu optimismam un līdz ar to jūsmai par valdošāko no valdošajām partijām. Gada sākums nāca ar gada nogalē pieņemto nepopulāro lēmumu, paaugstināto un jaunieviesto nodokļu spēkā stāšanos, ko, iespējams, daļa respondentu līdz aptaujas brīdim jau bija paspējuši sagremot vai reāli vēl nebija sajutuši – skaidrības par nodokli par automašīnas izmantošanu privātajām vajadzībām joprojām nav, jo likums uztaisīts nekvalitatīvi un vienkārši stulbi, to, kāda ir mājokļa jaunā kadastra vērtība un kāds nodokļa apjoms maksājams, reti kurš jau ir uzzinājis. Tie, kas saņem algu ar visiem nomaksātiem nodokļiem, gan sajutuši samazinājumu.
Centrālais jautājums, ap ko gada sākumā ņēmās politiķi, bija netaisnīgi un antikonstitucionāli ieturēto pensiju atmaksa. Te tie paši, kas pirms pusgada apzināti nekaunīgi pieņēma šo acīmredzami prettiesisko lēmumu, apliecinot savu nespēju gudri vadīt valsti un rast reālus ekonomikas sildīšanas mehānismus, tagad taisījās par varoņiem, nozagtā atdošanu pasniedzot kā dāvanu tautai. Protams, protams, Satversmes tiesas lēmumu varēja pildīt, arī stiepjot gumiju un pensiju ieturējumu atmaksājot pāris gadu, nevis divu mēnešu laikā. Bet arī šajā lēmumā lauri vismazāk pienāktos tieši JL, kuru pārstāvošais strīpainais ministrs atļāvās ST lēmumu lamāt kā bezatbildīgu.
Reālu risinājumu vietā melnais caurums janvārī tika aizbāzts ar ilgstošu, neauglīgu un politikānisku kašķi par VID ģenerāldirektoru, kas uz skatuves izgaismoja tikai divas partijas – JL un TP. Tā kā nedz TP, nedz Dzintars Jakāns tautas vairākumam nav tie iemīļotākie personāži, JL varēja pelnīt pluspunktus kaut vai tikai ar savu pozicionēšanos pret viņiem, līdzīgi kā tos liekšķerēm grāba Ģirts Kristovskis, pirms pašvaldību vēlēšanām ēdoties ar Aināru Šleseru. Tas pats centrējums darbojās sāgā par pilnvarojumu sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem, kad, apejot jautājuma būtību, kultivētas tika frāzes, draudi par valsts beigām jeb "finansiālu katastrofu" (Dzintars Zaķis), ja netiks atbalstīts JL "tukšais" jeb bezierunu mandāts sarunām ar aizdevējiem tā vietā, lai diskutētu pēc būtības par labāko iespējamo mandātu. Tādējādi ar nožēlu jāsecina, ka priekšvēlēšanu cīņa par svārstīgajiem un neizlēmušajiem vēlētājiem šogad aizsākusies ar masīvu populismu, kas arī nesīs panākumus, jo partiju reitingu kāpumu nodrošinājuši tieši tie balsstiesīgie, kas pirms tam teicās nebalsot vai nebija izlēmuši, par ko balsot. Šāds turpinājums laikā, kad tomēr jārisina reālas ekonomikas problēmas, ir bīstams. Vai partijas spēs atturēties no šā kārdinājuma, vai tām pietiks drosmes iet pa ērkšķaināku, bet pareizāku ceļu?