Eh, nesanāca!
No viena grāvja otrā – tā varētu raksturot situāciju ar bērnudārzu pieejamību. Var uzlikt velosipēdam labākās riepas, rāmi, ķēdi, bet, ja nebūs pedāļu, tas nebrauks! Līdzīgi ir ar atbalstu demogrāfijai, bērnudārziem vai auklītēm, kam tie nav pieejami – ir sistēmiskas pieejas, kopainas redzēšanas trūkums, vien ik pa laikam tiek iemests un izņemts pa kādai detaļai.
2011. gadā Saeima ar likumu noteica, ka pašvaldībām jānodrošina vienlīdzīgas iespējas bērniem jau no pusotra gada vecuma apmeklēt bērnudārzu. Daļa pašvaldību maksāja līdzfinansējumu privātajiem dārziņiem, dažas līdzfinansēja aukļu dienestu, kas pieskatīja mazuļus, kuriem nebija vietas bērnudārzā, līdz 2012. gadā Saeima ieviesa trīs gadu programmu, pārmaiņas pēc arī ar paredzētu finansējumu auklīšu programmai. Mērķis bija līdz 2015. gada beigām izskaust rindas, kuru garums uz to brīdi bija ap 8000 bērnu. Un, protams, virsuzdevums – veicināt dzimstību. Var teikt, ka jaunā paaudze savu pildīja, bet valdība – ne. Lai arī ne strauji, tomēr pēdējos gados dzimstība augusi, tostarp šogad – par apmēram 3%, bet rindas bērnudārzos – palielinājušās. Garākās tās ir Rīgā, Pierīgas pašvaldībās, Jelgavā, kopumā ap 9000 bērnu, turklāt prognozes liecina, ka Pierīgas pašvaldībās tikai augs. To redzot, vara nevis sasparojas jaunai programmai vai esošās koriģēšanai, bet tieši otrādi – grasās nākamgad pārtraukt auklīšu programmu, jo nedaudz vairāk kā divu gadu laikā tā neesot devusi gaidītos rezultātus.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija valdībai ziņo, ka līdzšinējai atbalsta kārtībai bērniem, kuri nav tikuši pašvaldības bērnudārzā, bijuši atsevišķi trūkumi, piemēram, vecāki, kuri izvēlējās saņemt valsts finansiālu atbalstu, tik un tā reģistrējušies rindās uz pašvaldības bērnudārziem. It kā tas nebūtu loģiski un paredzami – auklītes apmaksai valsts piešķirtie 100 lati, kas vēlāk pārvērsti 142 eiro, plus vēl citviet neliela pašvaldību piemaksa sedza tikai daļu no reālajām aukles izmaksām, attiecīgi vecāki aukles programmu uztvēra kā īstermiņa risinājumu – kamēr parādīsies vieta bērnudārzā. Līdz ar to šī programma vien nespēja mazināt rindas, ņemot vērā arī vēl nelielo demogrāfijas kāpumu un iekšējo migrāciju tuvāk lielajām pilsētām vai uz tām. Bet nevar teikt, ka tā nepalīdzēja jaunajām ģimenēm. Tā bija būtisks atspaids laikā, kad citi instrumenti ģimenēm ar bērniem, piemēram, pietiekams pabalsts bērnam pēc pusotra gada vecuma vai neapliekamais minimums, vai atvieglojumi par apgādājamajiem, nebija, nav joprojām un nebūs arī nākamgad. Jā, ir vecāki, kas pamanās šo atbalstu izmantot negodprātīgi, saņemt naudu, aukli nemaz nealgojot, bet tādu nav vairākums. Vairākums vēl paši piemaksā auklei par viņas pakalpojumiem, kuru cena augusi, tām iznākot no pelēkās ekonomikas, kas arī ir papildus pluss. Viņas izgājušas prasītās apmācības, ieguvušas sertifikātus, un tagad – paldies un sveiki!
Interesanti, ka vienlaikus ministrija sūdzas par to, ka valsts atbalsts par bērnu uzraudzības pakalpojumiem netiek pārtraukts, kad bērnam tiek piedāvāta vieta bērnudārzā, – tas nemotivējot ģimenes izvēlēties pašvaldību bērnudārzu pakalpojumus. Savukārt pašvaldībām iegriezuši Ministru kabineta noteikumi, kas paģēr atvēlēt bērnam lielāku platību, kas, piemēram, Rīgā samazināja vietu skaitu bērnudārzos par aptuveni 600 vietām. Viena roka nezina, ko otra dara.
Vienlaikus piezagusies vēl viena problēma, kuru arī nebija grūti paredzēt. Pašvaldības uzcēlušas jaunus bērnudārzus, bet zemo algu dēļ trūkst audzinātāju! Pirmsskola ir ļoti svarīgs posms bērna attīstībā, kas var būtiski ietekmēt personību, bet atlases uz šo svarīgo, bet finansiāli nenovērtēto darbu faktiski nav! Jau ilgstoši pirmsskolas pedagogi ir krietni mazāk atalgoti nekā skolotāji, tādējādi arī jaunie pedagogi labprātāk iet strādāt sākumskolā, nevis bērnudārzos. Tā kā pedagogu algu reforma vismaz par gadu tiek atlikta, šī problēma netiks risināta arī nākamgad. Lai arī politiķi sola palielināt pirmsskolas pedagogu algu, tā tik un tā solās būt mazāka nekā skolu pedagogiem. «Demogrāfijas ceļa karte» (valdības deklarācija) sanākusi tāda pati kā vietējās nozīmes ceļi Latvijā – bedraina un vietām pielāpīta.
Vēlēšanas pagājušas, valdība problēmu pametusi pusratā. Eh, nesanāca! Lai pamarinējas, varbūt pašvaldības pašas ko atrisina vai ģimenes aizbrauc...