Viltīgā solidaritāte
Ar nodokļu pārbīdēm nākamā gada budžetā valdība spēlē šahu kā iesācējs, kurš zina figūru gājienus un tiem atbilstoši tās pārbīda, bet nezina kombinācijas un stratēģiju, kas ved uz uzvaru.
Bīdot figūras šurpu turpu, valdība nākamā gada budžetā uzzīmējusi papildus 232,8 miljonus eiro, ar ko mazināšot nabadzību un nevienlīdzību. Palūkojoties zem apzīmējumu virskārtas, atklājas, ka arī trūcīgajiem un plānajam vidusslānim ar vienu roku dod, ar otru – ņem un īsteni turīgos nemaz tā nesolidarizē, kā plātās.
Vienam no instrumentiem – sociālo iemaksu griestu atcelšanai – valdība ieviesusi emocionāli ietilpīgu apzīmējumu – solidaritātes nodoklis, kas pasniegts kā milzu netaisnības mazināšana. Bet – vai tā nebija šīs pašas Vienotības valdība, kas šo iemaksu griestus ieviesa? Ar tiem valdības spēlējušās vairākkārt. Sociālais nodoklis nebija jāmaksā no algas virs 29 600 latu gadā, līdz 2009. gadā iemaksu griestus atcēla, lai pildītu krīzes budžetu. Pēc toreizējās labklājības ministres Ilzes Viņķeles iniciatīvas no 2014. gada tos atkal atjaunoja (no 46 400 eiro gadā), lai arī jau tad valdība aktīvi skandēja nevienlīdzības un nabadzības mazināšanas saukļus. Vienotībnieki argumentēja, ka griestu atcelšana bija pagaidu krīzes risinājums uz pieciem gadiem, ja tos neatjaunos, cilvēki vērsīsies Satversmes tiesā – tagad tas vairs neuztrauc. Ar šo Vienotība tikai labo savu kļūdu, kuru nemaz nevajadzēja pieļaut.
Diskutēt varētu vienīgi par jauninājumu – sociālā nodokļa iemaksas virs 4000 eiro vairs neattiecināt uz personas pretī saņemtajiem labumiem lielākas pensijas, pabalstu vai veselības aprūpes pakalpojumu veidā. Labi, solidaritāte, bet – ar ko, ja sociālie nodokļi aiziet pamatbudžetā? Kāpēc tie nepaliek vismaz sociālajā budžetā, ar kura palīdzību tad mazināt nabadzību, sniegt lielāku pensiju, pabalstu un cita veida atbalstu trūcīgākajām sabiedrības grupām? Lielāku prieku par šo abstrakto solidaritāti nodokļu maksātājam dotu gandarījums par iespēju kaut daļu savu nodokļu novirzīt viņa izvēlētiem mērķiem, projektiem, labdarībai, izglītībai utt., līdzīgi kā tas ir virknē valstu. Latvijā šī privilēģija ir vien Saeimas frakcijām tām atvēlēto kvotu veidā, kuras nekur nepazust solās arī šogad.
Ar šo transakciju valdība cer iegūt 41 miljonu eiro no pašlaik uzskaitītajiem apmēram 4700 šādu algu saņēmējiem. Un nez vai šā nodokļa dēļ daudzi skries pārformēties darbā uz kaimiņvalstīm. Nekur neaizmuks un varētu «solidarizēties» virkne superlabi atalgotu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldītāju, piemēram, sākot jau ar airBaltic valdi, kuras šefa Martina Gausa alga pērn lēsta nepilns miljons eiro gadā jeb gandrīz 80 000 mēnesī, tikai par pāris desmitiem eiro mazākas ir vēl pāris tās valdes locekļu algas.
Otra ar lentīti apsietā dāvana trūcīgajiem ir ar nodokli neapliekamā minimuma (NM) celšana par 10 eiro un tā diferencēšana. Pareizs virziens, bet samocīts izpildījums ar nodokļu pārmaksas deklarēšanu un atgūšanu tikai nākamajā gadā, liekot iedzīvotājiem kreditēt valsti. Valstij būšot sarežģīti citādi pārbaudīt, vai strādājošais negūst ienākumus vēl citviet un vai gadījumā NM nav piemērots par lielu, it kā deklarācijas nekad nepildījušam cilvēkam, kuram varbūt katrs eiro svarīgs konkrētajā mēnesī, tas nebūtu grūtāk. Cilvēks valstij, nevis valsts cilvēkam. Turklāt NM diferenciācija ieviesta pārāk plakani, neņemot vērā apgādībā esošās personas, strādājošo skaitu mājsaimniecībā.
Tas, kas būtu patiesi progresīvi un solidāri, bet ko valdība spītīgi turpina atlikt uz nākamajiem gadiem, būtu nodokļu piemērošana no visiem ienākumiem kopumā, neieciklējoties uz pliko darba algu, kas ir lielāka sloga uzlikšana tiem, kas jau godīgi maksā nodokļus. Papildus algai jāņem vērā ienākumi no dividendēm, kapitāla ienākuma, par ko pašlaik maksā tikai 10%. Šāds solis nez vai patiktu partiju sponsoriem un atsevišķu politiķu radiniekiem, kuri dividendēs saņem simtus tūkstošu. Citu ienākumu gūšanas salīdzinošais izdevīgums arī ir viens no iemesliem, kāpēc arī mums nav vairāk lielo algu saņēmēju.
Ar vienu roku nedaudz uz vienu gadu palielinot pamata NM, ko atmaksās pēc kāda laika, valdība ar otru roku paņems tūlīt palielinātos ikmēneša tēriņos par degvielu, vienu otru kultūras pasākumu un ieviestu PVN par namu apsaimniekošanu, it kā tie bagātākie dzīvotu dzīvokļos un to īpašniekiem nepietiktu jau ar namu apsaimniekotāju kreiso tēriņu segšanu.