Latviešu valodu – dot, bet nemest pakaļ

Pamazām sabiedrībai, vismaz tās daļai, samierinoties ar Latvijā uzņemamajiem bēgļiem un tālāk šķetinot viņu iedzīvošanās iespējas, aktualizējies jautājums par latviešu valodas apguvi.

Vairāki valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvji sprieduši, ka valodas apguve patvēruma meklētājiem būtu jānodrošina jau no pirmās ierašanās dienas Latvijā. Nez vai gluži no pirmās dienas būs jēga šķiest resursus, jo īpaši, ja, kā izteicies iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, no Latvijai iedalītajiem 250 patvēruma meklētājiem daļai var nepiešķirt bēgļa statusu un viņi būs jānogādā atpakaļ dzimtenē. Ja starp šiem 250 cilvēkiem būs ekonomiskie bēgļi, Latvijā palikušo būs mazāk, un nav nekādas jēgas «jau no pirmās dienas», kamēr vēl nav skaidrības par viņu statusu, mācīt valodu. Nav arī jēgas šķiest resursus, apmācot tos bēgļus, kas jau skaidri zina, ka pastāvīgi dzīvot Latvijā nepaliks un pēc minimāli noteiktā laikā dosies labākas dzīves meklējumos uz kādu turīgāku Šengenas zonas valsti. Cilvēki, kas kādam kaut ko ir mācījuši, vienalga, svešvalodu, sporta veidu vai arodu, zina, cik darbietilpīgs ir apmācības process, jo īpaši sākumposms, un kādu vilšanos sagādā viņu pūļu nenovērtēšana, sajūta, ka tavs darbs nav vajadzīgs, ka notiek tikai atķeksēšanās.

Ja arī Latvijas valsts negribēs tikai atķeksēties, būs jāiegulda pamatīgas pūles, lai imigrantiem latviešu valodu patiešām iemācītu. Būs jārada savs know how, kā valodu iemācīt dažādu tautību cilvēkiem, no kuriem daži nesapratīs ne angļu, ne krievu, ne kādu citu izplatītāku starpniekvalodu, ar kuras palīdzību varēs mācīt latviešu valodu. Būs jārada specifiski mācību materiāli, kas ir sarežģīts un dārgs process, jāsagatavo, jāatrod kvalificēti pedagogi. Jautājums arī, kā komplektēs grupas, ja vidēji mēnesī varētu ierasties aptuveni 10 patvēruma meklētāju no dažādām valstīm, no kuriem daļa Latvijā negribēs palikt. Protams, jo mazāka grupa, jo labāk mācīties, bet – vai varam atļauties privātskolotājus? Pašlaik valsts valodas apguvei atvēlētais finansējums ir pārāk mazs, valsts programma piedāvā tikai vienu valodas apguves nodarbību nedēļā – tā arī gada laikā daudz neiemācīsies, ja bēgļiem vienlaikus nebūs citas saskares ar latviešu valodu, piemēram, ja viņi, kā rosināts, līdzīgi kā studenti, netiks uzņemti audžuģimenēs.

Valodas sarežģītība ir relatīva, tomēr speciālistu vērtējumā latviešu valodas apguves grūtības var sagādāt lielais lokāmo galotņu, atvasināto vārdu un atvasināšanas veidu daudzums, sarežģīta gramatiskā sistēma, bet atvieglojums ir izrunas atbilstība rakstībai. Latviešu valoda varētu nebūt tā vieglākā arābiem, kam ir cita rakstība, izruna. Teorētiski to nedaudz vieglāk varbūt apgūt puštiem no Afganistānas, jo puštu valoda, tāpat kā latviešu, pieder pie indoeiropiešu valodu saimes, bet kā indoirāņu atzara valoda tā ir tālu no austrumbaltu – latviešu valodas. Prātā gan nāk populārs 2009. gada video ar 13 gadus veco afgāņu puiku, kurš, bieži dzīvojoties pie latviešu karavīriem, bija apguvis «dzīvās» latviešu valodas pamatus komplektā ar krievu lamuvārdiem.

Var spekulēt ar individuālu apdāvinātību, muzikālo dzirdi vai tās trūkumu, kas arī varot ietekmēt valodas apguvi, tomēr galvenais faktors ir vēlme un motivācija. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet vietējās valodas prasme tiek uzskatīta par cieņas izrādīšanu tās zemes sabiedrībai un kultūrai, kurā esi nonācis. Tāpēc arī imigrantu attieksme pret latviešu valodu, viņu centība, to mācoties, raksturo arī attieksmi pret Latviju, ir indikators viņu vēlmei te palikt. Pēc mēnešu divu apmācības un testa vai pat agrāk pēc pedagoga vērtējuma var saprast, kuru valoda interesē un kurš nodarbības tikai atsēž – pēdējiem nav ko lieki tērēt resursus un nervus. Savukārt tiem, kas uzrāda progresu un vēlēšanos, gan jādod iespējas intensīvākai valodas apguvei, citastarp izmantojot bēdubrāļu neizmantotās kvotas, esošās bezmaksas valodas apguves iespējas. Tā būtu motivējoša, progresīva sistēma, turklāt arī tīri politiski mums vajadzētu būt ieinteresētiem vairot latviešu valodā runājošo skaitu, neraugoties uz cilvēka ādas krāsu vai tautību. Latviski runājošo skaits ik gadu samazinās par 5000 cilvēku – ja gribam, lai valoda saglabājas, tā jāmāca ne tikai latviešiem un jāturpina valodas apguves programmas gan Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem, gan pastāvīgo uzturēšanās atļauju ieguvējiem, kas vij ciešākas saites ar Latviju, un ar visu nopietnību jāizturas pret valodas apmācību tiem bēgļiem, kas pēc pāris mēnešiem nepacels cepuri uz neatgriešanos.