Minimālās algas loterija
Pēdējā brīža koalīcijas partneru tirgošanās ap minimālās algas līmeņa noteikšanu liek domāt, ka ekonomika valstī tiek vadīta nevis sistēmiski, bet haotiski.
Minimālās algas apmērs, ķīlējot 2016. gada budžetu, raisījis nevienprātību gan koalīcijas partiju, gan darba devēju un ņēmēju vidū. Vienotība sākotnēji piedāvāja to celt no esošajiem 360 eiro uz 400, Ekonomikas ministrija atbalstīja paaugstināšanu līdz 375 eiro, bet nupat Labklājības ministrija to prasījusi ierobežot 367 eiro līmenī vai vēl labāk – necelt nemaz.
Minimālās algas celšana ir koks ar diviem galiem. No vienas puses – esošā minimālā alga ir tik zema, ka nesekmē izlaušanos no nabadzības jūga un nemotivē atteikties no laiskās dzīves no pabalstiem. Virknē citu valstu, kuru darba tirgus Latvijas pilsoņiem ir atvērts, tā ir vilinošāka. Protams, jādomā par ekonomiski aktīvo cilvēku noturēšanu Latvijā, bet izceļo jau ne tikai minimālo algu saņēmēji – arī bezdarbnieki, uzņēmēji, jaunieši, vidēju algu saņēmēji... Minimālas algas celšana, ne vienmēr, bet daļai strādājošo, sekmē faktiskās algas lielākas daļas legalizēšanu, lielāku algu saņemšana veicina arī iekšējo patēriņu. Valstij tā ir cerība iekasēt vairāk nodokļu, lai arī sabiedriskajā sektorā strādājošajiem tai pašai arī ir jāsamaksā vairāk.
Bet tai ir arī ēnas puses – ietekme uz uzņēmumu konkurētspēju, darba vietu radīšanu, bezdarbu, tā saindē biznesa vidi, iedzīvinot neveselīgu shēmošanu ar darba laikiem un nodarbinātības formām, lai par darbu samaksātu tik, cik darba devējs var vai grib. Pēc VID datiem, no 17,6 līdz 19,5% viena mēneša laikā palielinājās nodarbināto skaits, kas saņēma mazākas algas par minimālo. Kā secina VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone, tika «izkropļots darba tirgus» un netika sasniegts mērķis. Faktiski piektdaļa strādājošo valstī saņem mazāk par minimālo algu – tā ir milzu problēma, kas diemžēl netiek pareizi risināta. Var jau administratīvi noteikt minimālo algu kaut tūkstoti eiro, bet tirgus ekonomika tāpat visu noliks savās vietās. Ja mērķis ir atbalstīt trūcīgākos strādājošos, tad efektīvāks instruments ir neapliekamā minimuma celšana vai diferencēšana, kam nākamgad valdība vēl negrib ķerties klāt, bet ko veidā, kas, pēc ekspertu domām, nesasniegs galveno mērķauditoriju, sola vien 2017. gadā. Līdzīgi virkne citu solījumu izpilde valdības deklarācijā datēta vien ar 2017. gadu – vēlēšanu gadā saraus!
Darba devēju organizāciju pārstāvji arī bažīgi par minimālās algas celšanu, savukārt darba ņēmēju arodbiedrība, kā jau ierasts un pienākas tās sūtībai, prasa minimālo algu vismaz 380 eiro vienlaikus ar algu palielinājumu pedagogiem, mediķiem, kultūras darbiniekiem, policistiem un citiem valsts sektorā strādājošajiem, kā arī algas celšanu kvalificētākiem darbiniekiem, kas saņem nedaudz vairāk par minimālo.
Šīs rīvēšanās būtu krietni mazāk, ja minimālā alga Latvijā netiktu noteikta uz dullo, ja tā būtu sasaistīta ar reālo ekonomiku un to raksturojošiem rādītājiem. Cik prātīgi ir paaugstināt minimālo algu laikā, kad bezdarbs nesarūk, faktiski pat aug, darba vietu skaits samazinās? Ja tradicionāli vasarā uz sezonas darbu rēķina bezdarba līmenis parasti samazinās, tad šovasar tas spītīgi iesprūdis 8,6% līmenī! Arī ekonomikas izaugsme bremzējas, pērn plānoto 3% vietā šogad prognozē vien 2%, līdzīgi, iespējams, varētu būt nākamgad. Ja minimālās algas kāpumu salāgotu ar ekonomikas izaugsmi, tad to paaugstināt varētu vien 7–10 eiro robežās, lai gan, piemēram, pensiju indeksācija tik dāsna nav.
Igaunijā, kur arī diskutē par turpmāku minimālās algas celšanu, tā ir piesaistīta vidējai algai valstī. Jā, Igaunijā minimālā alga šogad ir nedaudz augstāka – 390 eiro, bet arī vidējā mēneša alga tur 2014. gada beigās bija 1039 eiro, kamēr Latvijā – vien 765! Un arī neapliekamais minimums – 154 eiro, ko arī nākamgad cer paaugstināt, kamēr mūsu valdība strādājošos noslauc, sākot jau no 75 eiro! Igaunijā arī daudz lielāka nozīme minimālās algas apmēra noteikšanā ir darba devēju un ņēmēju organizācijām, tiem, kurus lēmums ietekmēs visvairāk.
Jau šogad ievērojami paaugstinātās minimālās algas efektu politiķiem vajadzēja izanalizēt profesionālāk. Esošās versijas atgādina primitīvu vairāk – mazāksolīšanu, turklāt vēl komplektā ar kārtējo nodokļu haosu, nepildot iepriekšējos nodokļu samazināšanas solījumus un vēl draudot ar potenciāli jauniem nodokļiem.