Šantāža – slēdzam skolas vai palielinām algas?
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) atkal aktualizējusi jautājumu par minimālā skolēnu skaita noteikšanu vidusskolas klasēs, lai varētu to atvērt. Vai precīzāk – lai valsts par to maksātu.
Alternatīva būtu pašvaldības uzturēta skola, bet bieži vien pašvaldības skolas nespēj pilnībā uzturēt. Un sākas apburtais loks – skolu nevar uzturēt, jo sarūk iedzīvotāju skaits, un tas turpina sarukt līdz ar skolas slēgšanu.
IZM iecerējusi 12 skolēnu minimālo slieksni vidusskolas klases atvēršanai, kam pašreiz nekvalificējas ap 80 vidusskolu! Noteikumus iecerēts ieviest 2016. gadā. Jau vairāk nekā gadu ministrijas gaiteņos cirkulēja dokuments ar reglamentu, ka republikas nozīmes pilsētas skolā 10. klasi varētu atvērt, ja tajā būs vismaz 22 bērni, reģionālās nozīmes centros – 18, novados –14 bērni. Vēl pavasarī izglītības darbinieki atviegloti nopūtās, kad to virzīšanu IZM apturēja, argumentējot, ka prioritāte ir jaunais pedagogu darba samaksas modelis, kā arī pašvaldību iebildes. Iepriekš to atlika bijusī izglītības ministre Ina Druviete, jo nevarot tādu lēmumu pieņemt pāris mēnešus pirms tā ieviešanas, apšaubāmi būtu arī ieguvumi izglītības kvalitātē, turklāt skolotāju skaita samazināšana ar mērķi panākt lielo skolu pedagogu algu paaugstināšanos nevarot būt iemesls skolu slēgšanai. Acīmredzot valdībā ir iekšējais spiediens pieņemt šos limitus, lai samazinātu izdevumus vai ietaupītu naudu atliktajai pedagogu algu reformai. Ja neizdevās pedagogu šantāžas gājiens ar draudiem publiskot viņu algas, tad tagad liek izvēlēties: slēdzam skolas vai palielinām algas? Pedagogi kļūst par ķīlniekiem – ne viņi pieņem lēmumus par skolu tīklu, ne budžetā meklē naudu. Turklāt tiek sarīdītas mazās skolas pret lielajām – tieši tas, kas vajadzīgs naudas (ne)devējiem – sašķelta cīnītāju fronte!
Valdībai, ja tā raugās no budžeta izdevumu viedokļa, kā tā arī raugās, izdevīgākas ir lielākas skolas. Ēku uzturēšanas izdevumus sedz pašvaldības, ministrija maksā algas skolotājiem, kas nav gluži proporcionālas skolēnu skaitam. Jo lielāka klase – jo lētāk valstij, bet ne vienmēr labāk skolēnam. Ministrija skolu slēgšanu cenšas ietekmēt ar pātagu – minimālā skolēnu skaita noteikšana klasē. IZM pērnās prognozes, ka tuvākajos gados skolēnu skaits varētu pieaugt, ir apšaubāmas, raugoties uz joprojām augsto emigrācijas līmeni. Pēdējo desmit gadu laikā skolēnu skaits pamata un vidējās vispārējās izglītības programmās sarucis teju uz pusi!
No otras puses – izglītības sistēmas uzturēšana gan uz vienu bērnu, gan nodokļu maksātāju kļūst arvien dārgāka, un skolu tīklam jāpielāgojas demogrāfijai, iekšzemes migrācijai un emigrācijai. Jautājums ir par procesu vadīšanu vēlamajā gultnē, domājot par visas valsts ilgtermiņa attīstību. Šāda izglītības politika ved uz vēl straujāku lauku iztukšošanos. Pedagogi bažījas, ka, slēdzot vidusskolas, būs skolēni, kas mācības neturpinās, jo nevarēs izbraukāt vai dzīvot internātos, ja izvēlētajai skolai tāds vispār būs. Vai lauku iedzīvotāji varēs atļauties noīrēt bērnam dzīvokli, un kas tajā notiks ar tikko no uzraudzības pasprukušu tīni pilsētas spožajos uguņos? Vai tas nebūs arī sākumskolu gals – ja viens bērns no ģimenes brauks uz attālu vidusskolu, vai arī jaunākie netiks paķerti līdzi un vai visa ģimene nepārcelsies tuvāk pilsētai?
Ja lēmums par skolēnu limitu ir tik ilgi marinēts, tad gribētos tajā saskatīt ne tikai izšaušanu brīdī, kad vēlēšanas vēl patālu, bet pētījumus par citu valstu līdzīgu pieredzi, par alternatīviem risinājumiem, par reģionālās attīstības perspektīvām, īpaši attīstāmo reģionu iecerēm, korelāciju ar demogrāfiju, pedagogu atalgojuma sistēmu, izglītības kvalitāti, pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu, profesionālo skolu, kuras arī grib uzgrūst pašvaldībām, reformu, par iespējām piepildīt laukus un to skolas, veidojot dzīvošanai laukos labvēlīgu nodokļu politiku, utt. Arī efektīvāku pašvaldību savstarpējo norēķinu sistēmu, maksājot par vienas pašvaldības bērnu citai, kurā tas mācās, jo līdzšinējā sistēma ar starpnovadu norēķiniem un principu nauda seko skolēnam skolu tīkla efektivizāciju neveicināja. Vienlaikus ar šo vajadzētu ieviest nevis pātagas, bet burkāna sistēmu, sniegt papildu atbalstu skolām, kuras sasniedz zināmus kvalitātes vai tās izaugsmes rādītājus, vai tas notiek, apvienojoties skolām, vai ne, vai tas ir mazās vai lielās skolās. Ja mazā skola spējusi nodrošināt augstu kvalitāti, tad tās dārgums ir attaisnojams, jo īpaši, ja cita tuvākā skola ir vairāku desmitu kilometru attālumā ne pa to labāko ceļu – arī šis aspekts jārespektē. Burkāna sistēma liktu skolu vadītājiem vairāk domāt par izglītības, vides kvalitātes uzlabošanu, papildu līdzekļu piesaisti no fondiem un citiem avotiem. Tad varbūt arī tiem pilsētniekiem, kuri laukos atjauno nolaistus īpašumus, būs iespēja tos izmantot ne tikai par brīvdienu mājām, bet pastāvīgu dzīvesvietu ar iespēju bērniem apmeklēt tuvējo skolu zaļā, harmoniskā vidē. Diemžēl tā vietā ir tikai kārtējā žonglēšana ar skaitļiem.