Saeimas ceturtdienas balsojumu par pilnvarojumu valdībai aizņemties līdzekļus no starptautiskajiem aizdevējiem var uztvert kā kapu zvanus šai valdībai, tās spējai nodarboties ar politiku.
Jo politika, kā mācīts skolā, ir kompromisu māksla, bet šā lēmuma pieņemšanā lietā tika likts nevis kompromiss, bet pliks tirgus. Bet kompromisa vietā – publiska apsaukāšanās, draudi par to, kas notiks, ja neatbalstīs tieši JL variantu, šantāža, ka nevarēs atmaksāt ieturētās pensijas, valsts sabruks un pazudīs no zemes virsas, bēgšana no problēmas, vienas dienas salāpīšanās, nevis alkoholisma ārstēšana. Valdības stūrmaņi nevis centās rast visiem pieņemamu risinājumu, bet apcirtās un aizskrēja pie opozīcijas. Tas, kas sasolīts par šo balsojumu LPP/LC, kas to atbalstīja, lai gan vēl īsi pirms tā dziedāja citu dziesmu, arī Saskaņas centram, kas ar nebalsošanu mazināja nepieciešamo atbalsta lielumu, lai paliek uz šo partiju sirdsapziņas. Nav runa par to, ka pilnvarojumu nevajadzēja atbalstīt, arī mazāk par to, tieši kam tur bija jābūt rakstītam, bet par to, kas tam ir vai nav apakšā.
LPP/LC atbalstīja JL pilnvarojuma variantu, vienlaikus norādot, ka tas ir jautājums par valdības stabilitāti. Ja LPP/LC negrasās atbalstīt arī visus citus šīs valdības strīdīgos lēmumus, par kuriem nav vienprātības koalīcijā vai kuri steigā tiek grūsti cauri balsošanas mašīnai, tad varam teikt, ka būtībā mums jau ir mazākuma valdība. Jo koalīcijai nav prasmju panākt kompromisu sarežģītās lietās, kādu netrūks arī turpmāk. Jāpiekrīt premjeram Valdim Dombrovskim, kurš uzskata, ka balsojumam par pilnvarojumu "ar valdības stabilitāti nav nekāda sakara". Šai valdībai ar stabilitāti jau sen, teju no tās pirmajām dienām, nav nekāda sakara. Jautājums vienīgi, cik savā nestabilitātē šai valdībai atvēlētajā laikā tā var būt rīcībspējīga un valsti vadītspējīga ārā no ekonomikas recesijas. Tas ir galvenais jautājums, par ko pēc būtības arī ir strīds, ar putām uz lūpām ņemoties ap pilnvarojumu.
Visi, kam nav slinkums, jau izrunājušies par to, kādas briesmas Latviju sagaida, ja sarunas ar aizdevējiem tiks pārtrauktas, ja nauda neturpinās ieplūst valsts kasē, bet aiz šīm interpretācijām lielākoties tika pazaudēti paši dokumenti. JL sagatavotais dokuments, par ko arī 54 Saeimas deputāti nobalsoja, būtībā bija ķeksīša ievilkšana, lai formāli izpildītu Satversmes tiesas spriedumu un iekļautos konstitucionālajos rāmjos, kas valsti definē kā parlamentāru republiku un prasa valdībai pienācīgu Saeimas pilnvarojumu sarunām ar aizdevējiem. Ja abstrahētos no oranžajiem pamatoti un nepamatoti veltītajiem epitetiem un stereotipiem, bet lasītu tikai dokumentu, redzētu, ka tajā ir racionāls grauds.
Bez pilnvarojuma aizņemties 7,5 miljardus eiro un nosacījuma tos izmantot valsts parāda refinansēšanai, budžeta deficīta finansēšanai, budžeta aizdevumiem un finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanai, kas paredzēts abos dokumentos, TP prasīja arī aizņēmuma izlietojumu atšifrēt valsts budžetā, nodokļu izmaiņām saņemt Saeimas piekrišanu, valdībai ik ceturksni sniegt Saeimai pārskatu par ekonomikas stabilizācijas programmas izpildi, turpmāk nepalielināt nodokļus, saņemt Saeimas akceptu komercbanku reorganizācijai, kurām ir valsts līdzekļu ieguldījums, līdz 1. martam iesniegt ministriju skaita samazināšanas plānu, pensiju ieturējumu atmaksāt 2010. gada aprīlī. Protams, ir TP piedāvājumā sava deva populisma, piemēram, attiecībā uz pensiju ieturējuma atmaksu, kas jau ir nolemta, uz pārskata sniegšanu, kas tāpat jau notiek speciāli izveidotas Saeimas komisijas ietvaros. Līdzīgi var diskutēt par ministriju skaita samazināšanas plāna iekļaušanas nepieciešamību šajā dokumentā, lai gan arī nevar piekrist tiem, kas saka, ka tam ar aizdevumu nav nekāda sakara. Tam ir tieši tikpat liels sakars ar aizdevumu, cik ar pensiju neizmaksāšanu JL projekta neatbalstīšanas gadījumā – tam ir sakars ar budžeta izdevumiem, kurus vēl iespējams samazināt uz joprojām neproporcionāli lielās birokrātijas rēķina. Līdzīgi varētu šķetināt arī citus punktus, bet visi būtu ieguvēji, ja valdība būtu reizi par visām reizēm izstrīdējusies un vienojusies par visiem pieņemamu risinājumu, par kompromisu. Tajā skaitā par nodokļiem – ja nevar apņemties tos turpmāk nepalielināt, tad varbūt var vienoties par to, kurus nodokļus nepaaugstināt, piemēram, no darba algas, lai te vēl strādājošajiem mamutiem būtu skaidra perspektīva.
Aicinot atbalstīt JL iesniegto pilnvarojumu, politiķi nebeidza skandēt, ka "uz spēles likta valsts nākotne". Nevar nepiekrist, tikai valsts nākotne nebūs atkarīga no tā, cik detalizēts būs pilnvarojuma dokuments, cik lielu lomu sarunās spēlēs valdība un cik Saeima, kas nebūt nav kvalitatīvāka savā profesionalitātē par valdību. Valsts nākotne daudz lielākā mērā būs atkarīga no tā, par kādiem valsts izaugsmes stimulēšanas mehānismiem valdība spēs vienoties, kādu ekonomikas augsmes teoriju un praksi ņems par pamatu, kā to adaptēs Latvijas situācijai, cik gaismas paspīdinās tuneļa galā, tai skaitā ar skaidrām nodokļu, sociālās aizsardzības, korupcijas izskaušanas perspektīvām, iespējām uzņēmējiem tikt pie Eiropas fondiem, kas joprojām ir apgūtinātas utml. Uz šīs bāzes tad arī vajadzētu būvēt pozīciju sarunām ar aizdevējiem, nevis otrādi – piekrist aizdevēju plāniem un tad domāt, ko ar to var vai nevar iesākt Latvijas ekonomikas labā. Ja opozīcijas balsu makšķerēšanā valdības spice redz iespēju izvairīties no šīm būtiskajām diskusijām, nevis otrādi – pilnvarā saskata iespēju labot sarunās pieļautās kļūdas, tad šo ceturtdienas balsojumu varēsim uzskatīt par kapu zvaniem arī Latvijas ekonomikai.