737!

«Valstu solidaritātes dēļ bēgļu kvotas būtu jāatbalsta, un tas varētu arī palīdzēt Latvijai nākotnē, ja tāda nepieciešamība rastos,» vēl pirms divām nedēļām pauda demogrāfs Ilmārs Mežs. Tad viņš lēsa, ka Latvijas kvota varētu sasniegt, augstākais, pārdesmit bēgļu, bet jau nākamā – 220 bēgļu versija Mežam šķita neadekvāta Latvijas kapacitātei. Droši vien, dzirdot par pēdējo Eiropas Komisijas (EK) «dāvanu» Latvijai – 737 bēgļiem, gan viņam, gan daudziem citiem žoklis atkārās. Emocionāli šis skaitlis iespārda. Pat tos, kas turējās pie principa, ka tiesības uz dzīvību un drošību ir vispārējas, nevis tikai atsevišķās valstīs dzimušajiem.

Runa nav par brīvprātīgu bēgļu uzņemšanu, par ko skandina mūsu amatpersonas, bet obligāto kvotu, kuru nepildot sekotu naudas sods. Par EK priekšlikumu vēl jānobalso Eiropas Padomei un tās pārstāvošajiem iekšlietu ministriem.

Latvijas sabiedrība nav gluži rasistiska, lai gan ne viens vien melnādainais par to ir sūdzējies, bet noslēgta gan. Mums nav pieredzes dzīvot līdzās ar melnajiem, musulmaņiem. Varbūt esam jau izsmēluši savus iecietības resursus padomju Latvijas laikā? Lai kā, līdz šim esam iztikuši bez vardarbīgiem konfliktiem un pret tiem, kurus saprotam, esam pat ļoti līdzcietīgi. Kaut pieminēsim nevalstisko projektu Kara bērni, kurā tiek sniegta palīdzība Ukrainas bērniem, vecākiem, karavīriem, bēgļiem.

Un, ja sakām, ka Ukrainā notiek (hibrīd)karš, tad kāpēc cilvēki, kas no tā bēg, nevar būt bēgļi? Mūsu bēgļi! Vai bēgļi var būt tikai no Āfrikas? Ja nosodām Vladimira Putina režīmu, ja Lietuvas prezidente Krieviju dēvē pat par teroristisku valsti, tad kāpēc cilvēkus, kas bēg no tās, mēs neuzskatām par bēgļiem? Vai tikai tāpēc, ka viņiem lielākoties ir nauda? Piemēram, Kremļa opozīcijas kanāla Dožģ žurnāliste Olga Šakina intervijā laikrakstam Telegraf stāstījusi par pārcelšanās iemesliem uz Latviju: «Nolēmu aizbraukt, kad sapratu, ka ikviens bruņots tiesībsargu pārstāvis jebkurā brīdī uz ielas var ar mani izdarīt jebko.» Vai tie nav draudi dzīvībai, kas dod pamatu pieprasīt patvērumu?

Gudri būtu mūsu imigrācijas politiku vadīt pašiem, pieņemot vispirms bēgļus no kaimiņvalstīm, jo vienlaikus ir skaidrs, ka tikai ar Latvijas iedzīvotāju resursu Latvijas ekonomisko ilgtspēju nenodrošinās. Oficiālā statistika rāda: pēdējā gada laikā esam zaudējuši 15 400 iedzīvotāju. Līdz ar ekonomisko pagrimumu pieaugs emigrācija, kritīsies dzimstība. Ekonomikas noturēšanai vajadzīga kritiskā masa, jo kvalitatīvāka, jo labāk. Protams, nevar tik plakani kā Latvijas eiroparlamentāriete Iveta Grigule a priori apgalvot, ka kvotu ietvaros uzņemtie bēgļi «tikai sauļosies, gulēs, izmantos visas ērtības, kā arī vēl visus radiniekus atvedīs uz šejieni». Cilvēki, kas ikdienā darbojas ar bēgļiem, teic, ka starp viņiem ir arī izglītoti speciālisti, kas labprāt liktu lietā savas prasmes un apgūtu latviešu valodu labāk nekā mūsu nepilsoņi. Bet, kā jebkura, arī bēgļu sabiedrība ir raiba.

Sakām, ka negribam ekonomiskos bēgļus, kurus patiesībā jau pēc priekšrakstiem var sūtīt mājās. Bet arī mūsu ekonomiskos bēgļus ir uzņēmušas daudzas ES vecās dalībvalstis, kuras, atverot robežas, nedomāja, ka no Austrumeiropas viņu būs tik daudz. Atšķirībā ir tā, ka, iestājoties ES, esam vienojušies par lietām, ko mēs kā valsts dodam un ko saņemam.

Pie migrācijas politikas veidošanas piederētu arī skaidrs piedāvājums, kāda ir mūsu brīvprātīgā iesaiste problēmas risināšanā ne tikai ar robežapsardzes stiprināšanu, lai neielaistu ES bēgļus no Āfrikas. Vajadzētu ne tikai panākt Ukrainas un Krievijas bēgļu ieskaitīšanu mūsu kvotā, bet arī savus kritērijus kvotas noteikšanā.

Viegli pateikt, grūti izdarīt? Jā, bet tāpēc jau katrs dara savu darbu, lai arī kaut ko izdarītu, kad beidzot ir tāda nepieciešamība.

Jāņem vērā, ka pēc tam, kad bēgļi iegūst tiesības pārvietoties ES, daudzi pacels cels cepuri un būs jau turīgākajās ES valstīs. Tad jau ar katram bēglim solīto 6000 eiro «pūru», ja viņi te uzturēsies 9 vai 12 mēnešus, nebūsim finansiāli mīnusos, bet sabiedrība būs sakacināta un Eiropai tas nebūs ilgtermiņa risinājums, – mums tiks sūtīti nākamie simti vai pat tūkstoši kā uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru. Skaidrs, ka Eiropa un arī Latvija aizvien vairāk noslieksies labējā radikālisma virzienā. Jau tagad Eiropā pret imigrantiem noskaņotās nacionālradikālās partijas plūc laurus. Imigrantu jautājums kļūs par populistu jājamzirdziņu. Latvijā pirmais nopietnais mēģinājums biedēt ar melnādainajiem imigrantiem, iestājoties ES, bija Ziedoņa Čevera veidotās Brīvības partijas priekšvēlēšanu reklāmās 2002. gadā. Tolaik daudziem tas šķita vien reklāmas triks, bet tagad – realitāte ar auglīgāku augsni populismam.