Tatjana Verjē, Edgars Jaunups, Sandra Kalniete, Mārtiņš Zemītis, Aigars Štokenbergs, Inese Vaidere, Pēteris Viņķelis, Olafs Pulks, Artis Pabriks, Ervins Labanovskis, Pēteris Zilgalvis, Jānis Urbanovičs, Jānis Straume, Ansis Dobelis, Elīna Melngaile, Kārlis Šadurskis, Ainārs Latkovskis, Edgars Jansons, Atis Lejiņš, Mārtiņš Kālis...
Kā pavasara pumpuri, garo ziemu nocietušies, kā no pārpilnības raga sprāgst ārā deputātu kandidātu blogi, raksti, dienasgrāmatas, čatošana dažādos interneta medijos, sociālajos tīklos. Pat Ainārs Šlesers sācis blogot Delfos (vismaz viņa vārds rakstu rotā).
Salīdzinoši mazāk nekā citus gadus pusotru mēnesi pirms vēlēšanām redzamas tiešās reklāmas drukātajos un elektroniskajos medijos, jo īpaši televīzijā, kas līdz šim tika uzskatīts par nozīmīgāko kanālu vēlētāja izvēles ietekmēšanai. Tiesa, arī pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām, kad sāka darboties vēlēšanu izdevumu ierobežojumi, kas tik un tā tika pārkāpti, partijas ar TV reklāmām vairāk nekā citkārt nogaidīja, līdz šāva pulveri ārā koncentrētāk un īsākā laikā pirms vēlēšanām.
Neticu, ka tiešo reklāmu trūkuma galvenais iemesls ir partiju maciņu plānums. Gana daudz pērn valstī un lielākajās pašvaldībās bijis visai dārgu lielu projektu... Vērtēt partiju maka biezumu un tēriņus tikai pēc ziedojumu uzskaites KNAB datu bāzē ir tas pats, kas vērtēt grāmatveža darba kvalitāti. To nu atstāsim citiem.
Problēma partijām drīzāk ir tā, ka ar naudas esamību un tās tērēšanu šodien nav labais tonis zīmēties. Reklamējot politiķus, kas šodien ir nepopulāri, var drīzāk iegūt pretēju efektu. Cilvēkā, kas palicis bez darba un skaita pēdējos santīmus elementārai izdzīvošanai, politiķa reklamēšana, ko viņš varbūt vaino savās nedienās, var izsaukt agresiju, jo īpaši zinot, ka reklāmām izmesti pārsimt tūkstoši latu. Tāpēc jāmeklē citi ceļi pie vēlētāja, kas vismaz neizskatās tik dārgi.
Internets ir viens no tiem, turklāt mazāk regulēts nekā citi mediji. Partiju darboņiem ir iespēja jaukt galvu vēlētājam, ne tikai vairumā rakstot anonīmus komentārus, bet arī sajaucot reklāmu ar nereklāmu vienā katlā – apmaksātas reklāmas nošķiršana no cita veida informācijas internetā nav obligāta prasība. Arī par saņemtajiem līdzekļiem no partijām internetmedijiem KNAB nav jāatskaitās. Tas gan jādara pašām partijām, uzrādot, cik kādiem mērķiem tērēts priekšvēlēšanu periodā, bet kurš gan pierādīs, ka labticīgā blogošana ir apmaksāta reklāma?
Izmantojot šīs priekšrocības un uzskatot internetu par bezizmēra telpu, kas pacieš visu, partiju kandidāti to piedrazojuši jau tiktāl, ka, pārfrāzējot kādu anekdoti, jau bail atvērt kādu mediju mājaslapu un atkal ieraudzīt Tatjanu Verjē. Kurš pirms gada bija dzirdējis par šo Eiropas Komisijas darbinieci, Pilsoniskās savienības eiroparlamenta deputātu kandidāti? Kāpēc tikai šogad Edgaram Jaunupam piemetusies tāda verbālā caureja?
Arī kandidātu personiskās un partiju mājaslapas sagaidījušas remontu – cita kapitālo, cita – kosmētisko. Joprojām partiju nolīgtie un brīvprātīgie dežuranti cītīgi drukā komentārus pie rakstiem, slavējot savējos un peļot konkurentus, balso par savu partiju dažādās aptaujās.
Bet, tāpat kā jau gadiem piesaukta, bet neatnākusi grāmatu un drukātās preses nāve internetizācijas laikmetā, tāpat neaizvietojama paliks tiešā kandidātu komunikācija ar vēlētājiem, arī TV reklāma. Izskatās, ka partijas interneta groziņā pašlaik salikušas neadekvāti daudz oliņu. Draugiem.lv, kura ziedu laiki jau aiz muguras, vēl paspējuši izspiest pēdējo, glītu naudiņu par partiju un to kandidātu profilu izveidi, lai gan stipri šaubos, ka normāli cilvēki vairumā draugos meklētu politiskos uzsaukumus un sapostos kandidātus. Bet, kur aitas, tur cirpēji. Profilus izveidojušās partijas var narcistiski kaut neilgu laiciņu priecāties par pašu cilvēku atsauksmēm un balsojumiem. Cik var ticēt balsojumam, kur otrā populārākā partija aiz Jaunā laika ir Visu Latvijai, kas allaž bijusi ambicioza, bet rezultātus vēlēšanās tā arī nav sasniegusi?
Varbūt lielāka interese cilvēkiem būtu par kādu Politiķu fabriku, kurā varētu redzēt dzīvus cilvēkus to sadzīvē un nerediģētā komunikācijā, vienalga, vai par politiskām vai nepolitiskām lietām (un arī tad drīzāk TV, mazāk internetā), nevis vairumā lasīt politiķu palīgu administrētus, sarakstītus blogus, atbildes kāda portāla lietotājiem. Ja politiķi domā, ka vairums cilvēku internetā apzināti meklē informāciju par viņiem, tad jāteic, ka viņi dzīvo citā pasaulē.
Vēl viens pierādījums: saskaņā ar socioloģiskajām aptaujām valstī populārākais politiskais spēks ir Saskaņas centrs, kas nav apmaksājis un izveidojis profilu draugos, kura mājaslapas adresi zina tikai retais un kura mājaslapa arī nav moderno tehnoloģiju izmantošanas un interaktivitātes paraugs.
Ne vienmēr tas vieglākais ceļš ir tas labākais.