Kārtējais konsolidācijas rēgs

Klausoties Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) brīdinājumus par draudošo konsolidāciju nākamgad un nepieciešamību veikt valsts un tās uzņēmumu pārvaldes reformu, pārņem deja vu izjūta un bažas par to, vai šī politiskā elite ir spējīga un griboša veikt reformas un samazināt uzpūsto valsts pārvaldi vai atkal tikai griezt.

2009., 2010. gada krīzē jēdziens «konsolidācija» bieži tika locīts kopā ar frāzi «strukturālās reformas», kas kļuva par izsmiekla objektu, jo abi lielākoties izpaudās kā primitīva līdzekļu griešana un no tās atkarīgo cilvēku iemešana ūdenī, lai ķepurojas. Daudzi izķepurojās – citā krastā ārpus valsts robežām, kamēr Latvijā tiražēja veiksmes stāstu, kura piemēram citas valstis sekot nevēlējas. Reformu partijas ministri daudz solīja, bet maz izdarīja, daļā gadījumu jāteic – par laimi, jo, piemēram, izglītībā viņu reformas nozīmētu graušanu. Pati valsts pārvalde nebija tik naska reformēties. To gan arī skāra konsolidācija, kuras blakusparādība bija ieviestā vienotā atalgojuma sistēma. Tagad politiķi to paši kritizē – tas kavējot piesaistīt labus speciālistus, bet ierobežojumi tiek apieti ar dažādiem piemaksu izgudrojumiem un darbinieku kvalifikācijas trūkums tiek aizstāts ar dārgu ārpakalpojumu iepirkšanu.

Otrā pusē izdevumu cirpšanai bija nodokļu paaugstināšana un viena laba blakne – ar nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšana. Arī tagad, pirms valdība maija beigās grasās ķerties pie nākamā gada budžeta metiem, arvien vairāk atskan runas par abiem konsolidācijas pasākumiem – gan nodokļu palielināšanu, gan izdevumu samazināšanu.

Nākamgad konsolidējamā summa esot aptuveni 114 miljoni eiro. Tā, protams, nav salīdzināma ar konsolidācijas apjomu krīzes gados, kas bija teju piecreiz lielāks. Un tomēr – pietiekami iespaidīgs, lai bažītos par sekām, jo nav ticības, ka mācīsimies no iepriekšējām kļūdām un to veiksim gudri. Iepriekš nereti dzirdējām, ka krīze ir iespēja. Arī šī, salīdzinošā minikrīze, varētu būt iespēja. Iespēja mazināt birokrātiju, pēdējos gados strauji sarukušajam iedzīvotāju skaitam neatbilstoši lielo valsts pārvaldi, veikt pārdomātas reformas, koncentrēt resursus uz attīstību ilgtermiņā. Iespēja izslīpēt taisnīgu, sociālu un reizē uzņēmējdarbību attīstošu nodokļu politiku, iespēja izskaust koruptīvās shēmas. Būtībā – iespēja izdarīt to, kas no Latvijas tiek prasīts, lai kļūtu par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) jeb «bagāto valstu kluba» biedru – nevienlīdzības un nabadzības mazināšanu, valsts kapitālsabiedrību pārvaldības uzlabošanu un reformēšanu.

Ar mērķi sakārtot vismaz likumdošanu iestājai OECD pērn rudenī Saeima pieņēma Kapitālsabiedrību pārvaldības likumu, paredzot daļēji centralizētu valsts kapitāla daļu pārvaldību, nosakot, ka valdības izvēlētā iestāde organizēs valžu un padomju locekļu konkursus un to komisijas pēc noteiktiem kritērijiem, prēmēšanas kārtību u.c. Jautājums par to, kura būs šī organizācija, kā karsts kartupelis viļāts jau labu laiku. Bija iecere veidot neatkarīgu institūciju, tad šo funkciju uzticēt Ekonomikas ministrijas pārziņā esošajai Privatizācijas aģentūrai, kam nepiekrita premjere Laimdota Straujuma. Nu to plāno nodot pašas premjeres kontrolē esošajam Pārresoru koordinācijas centram (PKC), kas, kā solīja premjere, nestrādāšot ar kapitālsabiedrībām, «apejot ministrus». Tātad partiju šiverēšanās valsts uzņēmumos turpināsies kā līdz šim.

Pirms pāris gadiem veiktā pētījumā par 251 kapitālsabiedrību tika konstatēts, ka daudzas no tām veic valstij neraksturīgas funkcijas un valsts daļas virknē uzņēmumu jāpārdod, tostarp Lattelecom un LMT, ko vētī valdības darba grupa. Jā, valsts dalība daudzos uzņēmumos, piemēram, antikvariātos, dārzkopības, autotransporta, pārtikas ražošanas uzņēmumos, ir lieka. Bet vienlaikus nevajadzētu iekrist otrā grāvī, kurā jau iekritām pēc neatkarības atjaunošanas, steidzot pri(h)vatizēt visu, ko vajadzēja un nevajadzēja. Privatizācija ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, valsts var ar tās kontrolē esošu uzņēmumu palīdzību īstenot tās izvirzītos mērķus, sargāt savu ekonomisko, enerģētisko neatkarību, īstenot sociālo, ekonomisko politiku. No otras puses, tā slāpē privāto iniciatīvu un, jo īpaši konsolidācijas apstākļos, ir ieinteresēta tās uzņēmumu lielākās budžetā iemaksātās dividendēs un peļņā, kas bieži vien monopola apstākļos tiek panākta uz iedzīvotāju izspiešanas rēķina. Tāpat ne mazāk kā par partiju ietekmi valsts uzņēmumos jāuztraucas par valsts kapitāldaļu pārdošanu par sviestmaizi, kādu jau pieredzējām ar Citadeles pārdošanu. Tāpēc, kamēr nemainīsies šī partiju lēņu sistēma valsts uzņēmumos, valsts pārvaldē un ministrijās, uz gudru konsolidāciju necerēt. Atkal nodokļu celšana un griešana?