Visu satiksmes dalībnieku vai tikai gājēju drošībai?
Līdz ar pavasara pumpuriem izsprāguši ielās arī velosipēdisti, kuru skaits ar katru gadu gan Rīgā, gan citviet pieaug. Arvien vairāk cilvēku apzinās kustību nozīmi veselīgā dzīvesveidā, sava loma ir arī sabiedriskā transporta biļešu cenu kāpumam, lai arī lēna, tomēr – veloinfrastruktūras attīstība. Turklāt Rīgas sastrēgumos ar velo pārvietoties ir ātrāk.
1. maijā daudzviet ar dažādiem pasākumiem tika atklāta velosezona, tostarp, lai pievērstu uzmanību velosipēdistu apdraudējumam uz ceļiem. Vai to neveicinās ceļu satiksmes noteikumu grozījumu projekts, kas velobraucējus grasās arvien vairāk izstumt uz braucamās daļas? Projektu Valsts kancelejā iesniegusi Satiksmes ministrija, bet velobraucējos tas raisījis pamatīgu sašutumu un neizpratni. Mērķis ir cēls – veicināt velosipēdistu braukšanu pa velo infrastruktūru un ielas braucamo daļu, ļaujot ietvi izmantot tikai izņēmuma gadījumos, kad braukšana pa brauktuvi nav iespējama vai ir bīstama, uz ietves vienmēr dodot priekšroku gājējiem.
Velobraucēji ir sašutuši, ka viņiem būs jāriskē sadurties ar velobraucējus ne īpaši respektējošiem autovadītājiem, blīvas satiksmes ielās jāelpo izplūdes gāzes, kamēr blakus esošās ietves ir pustukšas un pietiekami platas, lai tajās sadzīvotu gan gājējs, gan velosipēdists. Satraukums arī par pusaudžiem, kas tikko ieguvuši velotiesības, kuriem būs jālien uz brauktuves, vai vecākiem, kas brauc kopā ar bērniem. Ceļu satiksmes un drošības direkcija (CSDD) gan skaidro, ka bērniem līdz 12 gadiem un velosipēdu vadītājiem, kas tos pavada, joprojām ļaus pārvietoties pa ietvi jebkurā situācijā. Bet arī 13 gadu vecumā pusaudzis nav nekāds velobraukšanas meistars!
Vēl viens grozītāju arguments – pieaug gājēju un velobraucēju sadursmju skaits.
Jā, netrūkst negadījumu, kuros abi iesaistīti, bet to skaits pieaug proporcionāli velobraucēju skaitam. Vienlaikus netrūkst arī velosipēdistu un autovadītāju sadursmju – vai šie grozījumi pēdējos vēl vairāk neprovocēs un tas nebūs vēl bīstamāk? Vairāk negadījumu ir, velobraucējiem šķērsojot ielu krustojumus, nevis saduroties ar spēkratu, braucot gar ceļa malu – varbūt braukšana pa ietvi tos tieši novērsusi?
CSDD argumentē, ka Latvija esot «teju» vienīgā valsts pasaulē, kurā atļauts uz ietves pārvietoties ar velosipēdu, apzinoties veloinfrastruktūras trūkumu. Tad – kad šis trūkums būs novērsts – arī šādus liegumus un sodus var ieviest! Bail pat domāt, kas būs pēc pārejas noteikumu beigām, kad ietvju izmantošana arī izņēmuma gadījumos būs liegta! Vai velo infrastruktūra būs jau tiktāl attīstīta, ka mierīgu sirdi varēs velobraucēju pilnībā novākt no ietves? Utopija! Turklāt nevar it kā 10% esošo agresīvo braucēju dēļ sodīt, pakļaujot riskam, 90% nevainīgo!
Un ko īsti nozīmē atļauja pārvietoties pa ietvi izņēmuma kārtā? Vai pietiks ar maniem subjektīviem argumentiem, vai pareizais būs tikai ceļu policista uzskats, ka izņēmuma gadījums nebija piemērojams? Labi, ir skaidrība jau vismaz par pāris Rīgas ielām – K. Valdemāra, A. Čaka, Miera, Matīsa un K. Barona iela, ko CSDD piedāvājusi apriori paredzēt kā izņēmuma gadījumus, kur velosipēdisti varēs pārvietoties pa ietvēm intensīvās satiksmes dēļ. Bet Latvija nav visa Rīga, lai kā tas daudziem nešķistu! Vai CSDD definēs visas «izņēmuma» ielas visās apdzīvotajās vietās? Vai arī satiksmes noteikumi domāti tikai Rīgai?
Ne mazāk, kā gājējus tracina trakie velosipēdisti, velosipēdistus tracina gājēji, kas okupējuši veloceliņus. Tāpat autovadītājiem jārespektē velobraucējs un velobraucējam – autovadītājs, nelienot ar saviem 20 km/h ceļa vidū. Bet – visu nevar atrisināt ar likuma normām, aizliegumiem un sodiem! Ir jāaug kopā – gājējiem, velosipēdistiem, autovadītājiem. Protams, vienmēr būs kādi «atsaldētie», bet ticu, ka vairākums cilvēku ir saprātīgas, daudzmaz audzinātas būtnes, kas akurāt aiz dusmām, riebuma vai kādām psiholoģiskām novirzēm netešas virsū nabaga gājējiem. Šādi grozījumi liecina par to, cik zemu tiek vērtēta sabiedrības pašregulācijas spēja, spēja ievērot elementāro ētiku un kultūru. Tās izkopšanas vietā veidojam policejisku valsti un citus pēc citiem rakstām likumus un noteikumus, kurus nevar izpildīt. Cilvēki drīzāk būs gatavi pārkāpt šos noteikumus nekā riskēt ar dzīvību vai veselību, tādējādi tūkstošiem velobraucēju kļūs par likumpārkāpējiem. Ir jāceļ vispārējais kultūras un komunikācijas līmenis sabiedrībā – bet to izdarīt ir grūtāk,s nekā sacerēt aizliegumus.