Latgalei – darbu, ne kontrpropagandu
Jauna televīzijas kanāla izveide krievu valodā ir primitīvākais un, iespējams, kādam ienesīgākais, veids, kā risināt problēmas. Vai pareizāk – izlikties tās risinām.
Pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pasūtījuma LTV izstrādājusi kanāla koncepciju, bet tā palaišanai, kas iecerēta 2016. gada otrajā pusē, vēl nepieciešams politisks lēmums. Tēmu nu aktīvi ķidā, strīdoties par to, vai tie, kas tagad skatās Krievijas kanālus, turpmāk skatīsies jauno LTV kanālu, par to, vai nav lietderīgāk ieguldīt līdzekļus, piemēram, jau esošajā LTV7 krievu valodas sadaļā vai reģionālajās TV, vai aizliegt Krievijas propagandas kanālus vispār. Nacionāļi pārmet, ka tādējādi tiek veicināta divvalodība Latvijā. Interesanti, ka jaunā kanāla ideju dedzīgi atbalsta sabiedrības integrācijas dokumentu māte, Rīgas domes Vienotības deputāte Sarmīte Ēlerte, kura iepriekš nebeidza uzsvērt, ka integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda. «Ja mēs raudzītos uz valodu tikai no racionālas ērtības viedokļa, tad par kopējo saziņas līdzekli un integrācijas pamatu Latvijā deviņdesmito gadu sākumā bija jāizraugās krievu valoda,» būdama kultūras ministre, integrācijas pamatnostādnēs uzsvērto latviešu valodas lomu 2011. gadā skaidroja Ēlerte. Daugavpilī, kur latvieši esot asimilēti, jo puse no viņiem kā dzimto valodu min krievu, esot nepieciešama īpaša politika, neesot pieļaujama latviešu valodas lietošanas sašaurināšana. Tagad Ēlerte piedāvā iet šo ērtības ceļu.
Mazākumtautību skolu reformu, nodrošinātos latviešu valodas kursus Ēlerte dēvēja par sekmīgāko iepriekšējo gadu integrācijas politikas daļu. Ja tā būtu, tad cittautiešiem nebūtu problēmu skatīties latviešu kanālus un atsevišķs krievvalodīgais kanāls nebūtu nepieciešams. Ja barjera būtu valoda, nevis attieksme. Man arī ērtāk ir skatīties raidījumus latviešu valodā, bet, ja saturs uzrunā, nesmādēju raidījumus krievu valodā, piemēram, analīzes bagāto neatkarīgo Krievijas kanālu Dožģ vai Oļega Ignatjeva vadītās diskusijas LTV7, kuras turklāt vairāk skatās latvieši nekā krievvalodīgie – kurus vispār interesē šāda veida raidījumi. Bet vienmēr būs cilvēki, kurus, neatkarīgi no tautības un politiskās nostājas, tie neinteresēs, kam svarīgāki būs šovi un seriāli. Par iedzīvotāju patriotisma veidošanu jādomā daudz plašāk – par valsts un vietējās varas politiku, valsts kvalitāti, rūpēm par iedzīvotājiem ikdienā. Šo saturu kara draudu priekšā politiķi mēģina pa galvu, pa kaklu aizvietot ar kontrpropagandu. Jo īpaši Latgalē, kur politiķus biedē valsts valodas referenduma un arī Saeimas un pašvaldību vēlēšanu rezultāti, kas nacionālajai varai neglaimo.
Te vajadzētu nevis kontrpropagandu, bet reālas reģionālās attīstības politikas izstrādi un īstenošanu, partiju nedalīšanos pēc etniskā principa, sociālās aizsardzības, veselības un izglītības sistēmas uzlabošanu, tostarp mazo skolu programmas ieviešanu, Latgales ekonomiskās programmas reālu iedarbināšanu. Ir gan Latgales attīstības plānā pāris gadu laikā ieguldīti miljoni, radīti jauni uzņēmumi, lielākoties mazas firmas, valdība piedāvā turpināt programmu. Tomēr joprojām Latgalē piesaistīto investīciju apjoms ir ievērojami mazāks nekā citviet Latvijā, reģionu pametušo cilvēku īpatsvars – vislielākais, IKP uz iedzīvotāju – viszemākais, vidējā alga – zemākā – 555 eiro (Rīgā – 852 eiro, Zemgalē – 654, Kurzemē – 630, Vidzemē – 600). Toties pirmrindniece Latgale ir reģistrētā bezdarba ziņā – 17,8% (2014. gada beigu dati), salīdzinoši Rīgas reģionā – 5,2%, Kurzemē – 0,7%, Vidzemē – 9,9%, Zemgalē – 8,3%. Turklāt disproporcija starp bezdarbnieku īpatsvaru Latgalē un citos reģionos nesamazinās! Tāpēc jāanalizē šīs programmas trūkumi un uz cilvēku neapmierinātību jāatbild nevis ar kontrpropagandu, ievilktu ķeksīti, bet ekonomisku, sociālu, kultūras, nodarbinātības piedāvājumu. Bet esam jau pieredzējuši, ka vara līdzīgi kā uz valsts valodas referenduma rezultātiem atbild nevis ar politikas kvalitāti, bet autoritārismam raksturīgu referendumu rosināšanas apgrūtināšanu. Tāpēc sliecos piekrist juristam Aivaram Borovkovam, kurš par jaunu TV kanālu krievu valodā saka, ka par to jāspriež nevis loģiski, bet pēc principa – vai tur būs «apgūstama nauda».