Skrējiens pēc skaitļiem

© f64

Kādai jābūt minimālajai Latvijas ekonomikas izaugsmei 2017. gadā, ja šogad tā lēsta, augstākais, 2%, nākamgad – 3%, bet vidējai izaugsmei trīs gados jābūt valdības solīto 5% apmērā?

Šādu uzdevumu varētu iekļaut skolēnu matemātikas vingrinājumu grāmatās, bet diemžēl bezjēdzīgi šo rēbusu nopietni risināt, cerot uz politiķu solījumu izpildi.

Valdība sākusi gatavot nākamā un divu aiznākamo gadu budžeta metus, bet nez vai varēs tos balstīt uz deklarācijā solīto izaugsmes prognozi – 5% vidējo ikgadējo IKP pieaugumu uz iedzīvotāju turpmākajos trijos gados. Ekonomikas izaugsmei ir ārējie nelabvēlīgie faktori, jo īpaši Krievijas sankcijas, Ukrainas krīze. Eirozonas ekonomiskās aktivitātes kritums valdības veidošanas laikā jau bija zināms, tāpēc grūti saprast, kur valdība rāva šādus skaitļus. Arī visā Eiropā izaugsme tika prognozēta daudz pieticīgāka. Premjere bilda – jābūt ambicioziem mērķiem. Jā, bet tiem apakšā jābūt ne mazāk ambicioziem izpildes plāniem! To vietā – tikai kārtējie pussolījumi vairākām grupām, nozarēm. Daudz kas joprojām «prioritārs», bet no kurienes nauda – nav skaidrs. Algu reforma tiek solīta pedagogiem, kas nevar notikt bez papildu miljoniem (pašlaik lēsti 32 miljoni eiro gadā), katastrofālā situācijā ir veselības aprūpe, kur vajadzīgi līdzekļi gan slimnīcu kredītsaistībām, gan elementārai veselības aprūpes pieejamībai, kur esam pirmrindnieki Eiropas Savienībā no otra gala. Un, protams, prioritāšu prioritāte – aizsardzība, kurai pārāk lēni plānots sagrabināt 2% no IKP. Finanšu ministrs Jānis Reirs solījis papildu līdzekļus aizsardzībai «no ieņēmumu palielinājuma budžetā», jo ekonomika, lai gan ne tika strauji, kā plānots, tomēr attīstās un esot gaidāms pieaugums budžetā.

Interesanti, ka apmēram tajā pašā laikā ekonomikas ministre Dana ReiznieceOzola atzīst, ka mūsu ekonomika atdziest, šā gada budžets veidots, ņemot vērā pārāk optimistisku ekonomikas attīstības prognozi. Ekonomikas ministrija prognozē 2% izaugsmi, ar piebildi – ja nepasliktināsies ģeopolitiskā situācija. Arī Latvijas Banka brīdinājusi par ekonomiskā aktivitātes kritumu, Reira partijas biedre Solvita Āboltiņa arī nav slēpusi, ka ekonomikas rādītāji nav tik pozitīvi, kā plānoja šogad budžetā. Banku eksperti ekonomikas izaugsmi prognozē 1–2% robežās, salīdzinoši optimistiskāka ir Starptautiskā Valūtas fonda misija Latvijā, lēšot to līdzīgu kā pērn, kas bija 2,4%. Uz augstāku izaugsmi Latvija varot cerēt, ja tiks veiktas konkurētspējas stiprināšana, darba tirgus reformas, investēts profesionālajā un augstākajā izglītībā. SVF arī brīdina, ka minimālās algas palielināšana nedrīkstētu pārsniegt produktivitātes izaugsmi. Par reformu plāniem no valdības nedzird, bet par minimālās algas celšanu gan, jo tas ir viens no budžeta pildīšanas līdzekļiem gan tiešā veidā no nodokļiem, gan netieši – no iekšējā patēriņa pieauguma, kas rodas līdz ar algu kāpumu. Taču tam nav nekāda sakara ar produktivitāti, ilgtermiņa attīstības bāzes stiprināšanu. Latvijas politikai raksturīgi dāsni īstermiņa solījumi un nevēlēšanās pacietīgi un mērķtiecīgi investēt jomās, kas atdevi dod ilgtermiņā un nav tik viegli pārdodamas vēlēšanās. Attiecīgi arī izpildvara un likumdevējvara pamatā nodarbojas ar šodienas darbu menedžmentu, nevis valsts stratēģisku vadību, rēķina skaitļus, kas dzīvo paši par sevi, izpīpē kaut kādu IKP pieaugumu, kam apakšā nav aktīva plāna tā izpildei un kas tiek peldoši koriģēts atkarībā no ārējo faktoru ietekmes. Ko ta’ mēs! Arī aizsardzības budžeta palielināšanās kontekstā tiek runāts par procentiem no IKP, profesionālās armijas un Zemessardzes palielināšanu par pāris tūkstošiem bez paskaidrošanas, vismaz plašākai sabiedrībai, kādi resursi mums vajadzīgi, piemēram, agresora iebrukuma atvairīšanai, līdz ierodas NATO spēki.

Ja politiķi līdz sabiedrībai spētu aiznest skaidrus un ja ne visiem, tad vismaz vairākumam pieņemamus mērķus, sabiedrība atbalstītu arī ne tik populārus risinājumus to finansēšanai, kaut vai daudz aprunāto nodokļu celšanu vai to progresivitāti. Bet tukšu skaitļu, solījumu bārstīšana un to nepildīšana tikai vairo iekšējo sabiedrības sašķeltību, varas un tās institūtu atsvešinātību no tautas, neveicina šo konsolidēšanos vienotam mērķim, tostarp valsts militārajai aizsardzībai. Kara draudu apstākļos hibrīdkara diskursā šī iekšējā sabiedrības konsolidētība var izrādīties svarīgāka par pāris tūkstošiem karavīru vairāk vai mazāk.

Svarīgākais