Uz vispārējā valstiskā pesimisma fona Latvijā parādījušās pozitīvas emocijas, ticība un cerība – pateicoties Latvijas hokeja izlases sniegumam pasaules čempionātā hokejā.
Varbūt mūsu hokejistu panākumi un cīņasspars iedvesmos arī valsti un sabiedrību drosmīgiem, ekonomiku ceļošiem lēmumiem?
Lai arī nebija pamata hokejistiem un to faniem kaunēties par zaudējumu pret ASV valstsvienību, īstie svētki sākās 27. aprīlī pēc Latvijas uzvaras pār Zviedriju,kuras kontā ir astoņas uzvaras pasaules čempionātos, 18 sudraba un 13 bronzas medaļas, olimpisko spēļu uzvarētāju, Eiropas čempionu tituli. Apziņu, ka uzvara nebija vienīgi veiksme, stiprināja sekojošās uzvaras pār Austriju, Šveici, Franciju. Nav brīnums, ka pirms spēles ar pērnā gada pasaules čempioniem Krievijas hokejistiem eiforijas pārņemtie līdzjutēji īsi pirms 4. maija gaidīja ko līdzīgu 2000. gada notikumiem, kad tieši dienu pēc Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas svinībām Latvija fenomenālā cīņā ar 3:2 pārspēja Krieviju. Tik spēcīgas emocijas nenoplaka vēl ilgi un tiek uzjundītas atkal un atkal, televīzijā parādoties kadriem ar Artūru Irbi vārtos kājām gaisā atvairām ripu, faniem dodoties gājienā pa Vecrīgu, sagaidot deputātus, toreizējo premjeru Andri Bērziņu iznākam no Saeimas nama. Pat politiķus fani bija gatavi uz rokām nest...
Premjers Valdis Dombrovskis arī steidza sveikt Latvijas hokejistus pēc uzvaras pār Zviedriju, vienlaikus noraidot valsts garantijas jaunas hokeja halles būvniecībai Rīgā, lai Latvija varētu cīnīties par pasaules hokeja čempionāta rīkošanu 2014. gadā. Neņemšos analizēt valsts finanses vai atbalstīt hokeja celšanu uz kauliem, bet investīcijas hokejā Latvijā arī nebūtu vērtējamas tikai kā īslaicīgu, priecīgu 17 pavasara mirkļu sagādāšana faniem. Ne pirmo reizi hokejs spēj vienot latviešus un krievus, bagātos un nabagos, spēj iedvest ticību, pārliecību un lepnumu par sevi, ko nav spējuši politiķi ne ar vienu no neskaitāmajām integrācijas koncepcijām, programmām, plāniem, svinīgajām runām. Hokejā nav latviešu vai krievu – ir mūsu hokejisti. Vienalga, kādā valodā kurš runā, galvenais, ka beigās visi dzied Latvijas himnu!
Valstiski svarīgāka par simboliskas prēmijas piešķiršanu un svinīgas pieņemšanas rīkošanu hokejistiem, kas vairāk kalpotu pašiem politiķiem, būtu pastāvīga atbalsta sniegšana – ja ne tieša no valsts budžeta, tad vismaz radot labvēlīgu infrastruktūru, vidi sponsorēšanai, ar to pastarpināti saistītajai uzņēmējdarbībai, jaunās maiņas audzināšanai. Tieši mērķtiecīgs, sistēmisks darbs un finansiālās injekcijas galvenokārt no uzņēmēju puses novedušas Latvijas hokeju pasaules elitē – gan valsts izlasi, gan U-20, gan U-18. Panākumi nerodas tukšā vietā. Bet par to, ka spēlēšana ceturtdaļfinālā, atrašanās starp pasaules (!) astoņām (!) labākajām komandām ir milzu panākums, nav šaubu.
Protams, līdzšinējā Latvijas un Kanādas spēļu statistika ir nepielūdzama, čempionāta bukmeikeriem lielākā pārliecība no visām ceturtdaļfināla spēlēm ir tieši par Kanādas uzvaru. Tikai ne pašiem latviešiem. Televīzijas raidījumu telefonbalsojumos, interneta komentāros, privātās sarunās – ticība, cerība Latvijas uzvarai. Vēl vairāk – esam jau uzvarējuši! Jo īpaši, ja salīdzinām to, kas atrodas aisberga apakšdaļā. Kanādā uz 33,2 miljoniem iedzīvotāju kopumā ir 558 173 hokeja spēlētāji (no tiem 147 280 vīrieši, 77 461 sieviete, 333 432 juniori), kamēr Latvijā – tikai 4463 (no tiem 3023 vīrieši, 56 sievietes, 1384 juniori) – vairāk nekā simt reižu mazāk! Latvijā ir 19 ledus haļļu un divi āra ledus laukumi, bet Kanādā – 2451 ledus halle, 11 000 āra laukumu – uz 2470 cilvēkiem viens laukums, kamēr Latvijā – viens laukums uz 106 924 cilvēkiem, turklāt jāņem vērā arī tas, ka vēl nesen šis rādītājs Latvijai bija daudz zemāks. Ja raugāmies uz šiem rādītājiem, tad Kanādai Edgara Masaļska sargātajos vārtos vajadzētu iemest pāris desmitus ripu, lai Latvija zaudētu, bet tas nenotiks. Tāpēc – Latvija jau ir uzvarējusi! Un tāpēc ir iemesls beidzot uz sevi paskatīties ne tikai kā uz nabaga bāra bērniem, bet arī uz to, ko jau esam sasnieguši, un ticēt, ka vēl sasniegsim. Ne tikai hokejā, bet arī citās jomās. Jo "mēs esam vareni! Mēs esam diženi"!