Medijprati Putni gaidot

© f64

Kultūras ministrija (KM) ilgi meklēja, līdz beidzot atrada – Robertu Putni par jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāju. Mediju vide smagi nopūtās, interneta komentētāji sarosījās un taujāja, kas tādā gadījumā bija pārējie septiņi pretendenti.

Putnis vairākumam asociējas ar sabiedrības par atklātību Delna vadītāju (2004.–2007.), lai arī pēdējos gadus Vācijā dzīvojošais apdrošināšanas kompānijas BTA pārstāvis, iepriekš Parex bankas nodaļas Minhenē vadītājs sevi internetā lielākoties identificēja ar tulku. Gluži kā Valdis Dombrovskis savulaik no labi atalgotā darba Eiroparlamentā steidza glābt valsti, tā arī Putnis, iznācis no skapja, no Vāczemes Konsumgesellschaft, kā pēc dzimtajām ārēm noilgojies gājputns pavasarī lido atpakaļ uz Latviju, lai palīdzētu mums dzīvot. Mums – medijiem un to patērētājiem.

Viņa darāmo darbu ieceres ir vēl daiļrunīgākas nekā valdību deklarācijas ar mūžīgajiem solījumiem sekmēt un attīstīt. Prioritāte būšot Latvijas «mediju vides aizsardzība», saistošas mediju vides veidošana gan latviešu, gan krievu valodā runājošajai sabiedrībai, mediju stiprināšana «visos segmentos». Kā tieši – nav skaidrs. Līdzīgi kā savulaik politiķi centās līdz tautai neveiksmīgi aiznest jaunvārdu «drošumspēja», tā Putnis runā par tādu mediju vides «tehnisku lietu» kā «medijpratība». Putnis arī gatavs pielikt savu roku sabiedrisko mediju apvienošanas ieilgušajā procesā, vienīgi jājautā, kā tas iet kopā ar viņa paustajām rūpēm par viedokļu daudzveidību, kas būs pirmā cietēja no šā politiskā pasūtījuma projekta.

Grūti iedomāties, kā Putnis varēs darboties par mediatoru starp politiķiem un medijiem, ja gan vieni, gan otri šķībi raugās uz viņa, maigi sakot, pretrunīgi vērtēto personību. Nav runa tikai par Delnu, par kuru daudzi iesmīn tāpat kā par tās eksvadītāju, bet par to, ka nevar par galveno mediju politikas kūrētāju un vidutāju kļūt cilvēks, kurš ne tikai nav autoritāte, bet arī pats nav strādājis medijos, vēlams, dažādos vadības līmeņos, turklāt vairākus gadus dzīvojis ārpus Latvijas un tikai grasās atgriezties te no Vācijas līdz ar stāšanos jaunajā amatā! Cik labi visā Latvijas mediju spektrā, tā aizkulisēs un specifiskajās lietās var orientēties cilvēks bez šīs pieredzes? Nevar apšaubīt Putņa interesi par mediju jomu, par ko liecina viņa viedokļi sociālajos tīklos, kā arī pieteikšanās uz LTV valdes priekšsēdētāja amatu. Bet varbūt KM konkursa rīkotāji Putni izvēlējušies bailēs no viņa dusmām? Kad Putni LTV valdes konkursā atsijāja jau pirmajā kārtā, viņš sāka konkursa rīkotāju ķengāšanu un vērsās tiesā, apšaubot uzvarētāja Ivara Beltes reputāciju. Par Putņa personības iezīmēm, ko parasti arī rūpīgi vērtē darba devēji, citastarp, runā arī viņa atklāsmes pēc aiziešanas vai aizgājināšanas no amatiem. Tā pēc tam, kad viņam silti ieteica nepretendēt uz vietu Delnas padomē, viņš nāca klajā ar publiskām nievām par Delnu, līdzīgi asa vārdu pārmaiņa un tiesāšanās bija ar Parex banku, kas uzdrošinājās viņu atlaist no darba Minhenes klientu centrā ar neglaimojošu raksturojumu. Kāpēc Putnis domā, ka viņš varēs pārliecināt politiķus par mediju interesēm, kuras turklāt virknē jautājumu atšķiras? Kuru viedokli viņš pārstāvēs? Putnis nav autoritāte, tādēļ viņu, visticamāk, uztvers kā pastnieku – kādu interešu pārnēsātāju vai dīvaini ar revolucionāro pārliecību. Latvijas mediju vidē ir virkne mūžsenu un ar to modernizēšanos jaunienākušu problēmu, bet galvenais iemesls saistāms ar Latvijas mazo un valodiski sadalīto tirgu mūsu izmirstošajā valstī, kurā grūti finansiāli darboties kvalitatīviem medijiem, pēc kuriem arī ir mazs pieprasījums sabiedrībā. No tā izriet virkne problēmu, kas saistītas ar žurnālistu atalgojuma sistēmu, žurnālistu vēlmi migrēt uz PR, valsts pārvaldi vai biznesu, mediju pietāti pret reklāmdevēju, mediju spēju investēt pētniecībā, saturiski vai vizuāli ar ārvalstu medijiem konkurētspējīgā produktā. Kas būs tas Putņa superierocis, ar kuru viņš, piemēram, Finanšu ministrijai iestāstīs, ka viņa prioritātes – mediju vides stiprināšanas nolūkos, piemēram, jāatceļ PVN presei vai pat tā jādotē kā Skandināvijā? Kas būs tas superierocis, ar kuru viņš atrisinās seno ņemšanos ap sabiedrisko raidorganizāciju aiziešanu no reklāmas tirgus, to aizvietojot ar lielākām valsts budžeta dotācijām vai abonentmaksām?

Ja Latvijai tik ļoti vajag cilvēku Audiovizuālās mediju pakalpojumu direktīvas revidēšanai vēl Eiropas prezidentūras laikā, piemērojot to jaunajiem informatīvā kara apstākļiem, lai Putnis ar to ķimerējas, bet nedrīkst visas nozares politiku uzticēt medijpratim, kuram mediji līdz šim bijuši vien aprunāšanas objekts!

Svarīgākais