2009. gada 13. janvārī notika atjaunotās Latvijas vēsturē vērienīgākā un vardarbīgākā sabiedrības protesta akcija, kuras sekas šodien neizpaužas tikai 46 personu kriminālvajāšanā par līdzdalību masu nekārtībās.
13. janvāra demonstrācija bija sabiedrības protests pret politisko varu, kas šodien transformējies vairākās citās protesta formās ar lielu varbūtību, ka šādā veidā, šādā eskalācijas pakapē, tieši no tautas audzis, tas notikuma gadadienā šonedēļ neatkārtosies. Arī tuvākajā laikā ne, ja vien netiks mērķtiecīgi organizēts spekulatīviem mērķiem.
Iemesli šādam secinājumam ir vairāki. Šā pasākuma manipulatori – Sabiedrība citai politikai &Co – pateicības vārdu vietā saņēmuši nopēlumu gan no lielas daļas sabiedrības, gan citiem politiķiem, guvuši nekaunīgu, nekonstruktīvu, populistisku politiķu zīmogu, kas lika tos atstāt aiz jaunās valdības borta. Daudzi demonstrācijas dalībnieki un tās vērotāji medijos arī patiesi nobijās, ieraugot to vājprātu, kas norisinājās ielās 13. janvāra vakarā, daudziem tas bija šoks, jo ko tādu līdz šim bija redzējuši tikai zilajos ekrānos, vērojot nemierus citās valstīs. Nosprieda: labāk slika valdība, nekā vardarbība, un atturējās no turpmākas iesaistīšanās ielu protestos. Daļa jutās izmantoti, manipulēti atsevišķu partiju savtīgo mērķu sasniegšanai. Bremžu klučus protestēšanas kārei daudziem uzlika arodbiedrību rīkotais mītiņš jūnija vidū – jau pēc tam, kad vēlēšanas bija notikušas, kad vienošanās par pensiju apgraizīšanu panākta. Mītiņš Esplanādē pārvērtās par krīgeršovu ar varas pārstāvju neuzklausīšanu, bez jelkāda dialoga, kā pašapmierinoties, ar attiecīgu varas reakciju – nekādu.
Salīdzinoši aktīvāk atbalstīti un biežāk arī reaģēts tika uz segmentētiem protestiem, kas vērsās pret konkrētiem lēmumiem un to pieņēmējiem. Zemnieku Rīgas ieņemšana ar leģendārajiem govs skalpiem rezultējās ar Mārtiņa Rozes demisiju, māmiņas panāca, ka vismaz jau uzreiz pēc pusotra mēneša tām nenogriež pabalstus, motociklisti panāca mazāku, lai arī ne vēlāmo nodevu, baušķenieki – ja ne slimnīcas neslēgšanu, tad vismaz rosināja debates par varas un sabiedrības komunikāciju. Līdz galam nesadzirdēti palika policisti, studenti, pedagogi. Arī mediķi, kuru viena no izplatītākajām protesta formām ir emigrācija uz ārvalstīm, kur viņu izglītība un prasmes tiek novērtētas pieklājīga atalgojuma veidā. Arī virkne citu sociālo grupu uz reālu pasākumu trūkumu ekonomikas sildīšanā, darbavietu radīšanā reaģē ar aktīvu emigrāciju, kas arī uzskatāma par vienu no protesta formām. Daļai neapmierinātība izpaužas nodokļu nemaksāšanā, tiesa, daļai tā vienkārši kalpo par ieganstu savas šmugulīgās dabas attaisnošanai. Protests izpaudās arī pašvaldību vēlēšanās, Rīgā un daudzviet citur Latvijā pārliecinoši uzvarot opozīcijai un jaunajiem varas pretendentiem – Pilsoniskajai savienībai, kas gan atrodas valdībā, bet ir tik nemanāma un neietekmīga, ka tai ar varu nav asociācijas.
Par populārāko un konstruktīvāko protesta izpausmi kļuvusi iedzīvotāju vēršanās Satversmes tiesā, apstrīdot varas lēmumus – par pensionāru "apgraizīšanu", māmiņu algām. Rezultāts ir daudz taustāmāks nekā pēc grautiņa – jau atgūta pilna pensija.
No politiķiem 13. janvāra lādiņš visvairāk skāra Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kurš jau nākamajā dienā nāca klajā ar izpildāmo darbu listi Saeimai līdz noteiktam termiņam, kurš gan vēlāk tika pārkāpts, visticamāk, apzināti, lai prezidentam ierādītu savu vietu. Tas prezidentu nesamulsināja, gluži otrādi – lika vēl vairāk sacelt spalvu, un prezidents ar saviem ultimātiem jau devās uz valdību. Savukārt parlamentāriešiem un valdībai lādiņa pietika tikai pāris mēnešiem, kuru laikā gariem zobiem Satversmē iekļauta Saeimas pirmstermiņa atlaišanas iespēja, nomainīta jau pirms tam drīzai nāvei nolemtā Ivara Godmaņa valdība un jaunajā iekļauts Jaunais laiks, kurš tāpat kā PS un SCP uzreiz aizmirsa par savu 13. janvāra saukli: "Atlaist Saeimu!".
Jāpiekrīt jaunākā Pārskata par tautas attīstību 2008/2009 pētniekiem, kas secina, ka "sabiedrības politiskā līdzdalība joprojām ir kampaņveidīga, reaģējot uz kādu aktualitāti, bet kopumā nepietiekami izmantojot institucionālās iespējas līdzdarboties politisko lēmumu pieņemšanā ikdienā". Tas varētu būt šā gada uzdevums.