Pēcvēlēšanu dāvanu bums
Jau pāris mēnešos pēc Saeimas vēlēšanām politiķi sabiedrību aplaimojuši ar vairākām pēcvēlēšanu dāvanām. Drosmīgi lēmumi vai tomēr gļēvulība, ieceres neatklājot pirms vēlēšanām?
Pēdējais hits ir Rīgas domes lēmums par sabiedriskā transporta biļešu cenu paaugstināšanu no 0,60 līdz 1,15 eiro. Tas nāk kā zibens spēriens – pieņemts janvāra vidū, 1. februārī jau stājas spēkā!
Lai arī Rīgas domes vēlēšanas bija jau pirms pusotra gada, neaizmirsīsim, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs Saeimas vēlēšanu kampaņā aktīvi piedalījās kā Saskaņas premjera amata kandidāts. Krievvalodīgā auditorija uz šo soli reaģē ne mazāk asi kā latviešu, un ar šāda lēmuma anonsēšanu pirms vēlēšanām Saskaņa, kas visvairāk mandātu ieguva tieši Rīgā, noteikti būtu zaudējusi prāvu daļu balsu.
Arī vecā/jaunā valdība neatpaliek. Jau, veidojot koalīciju, Vienotība nometa pie kājām Veselības ministriju, kuru iepriekš nolaida uz grunti, lai arī solīja jomu sakārtot. Mirkli pirms savām pilnvaru beigām valdība pasteidzās nomainīt Drošības policijas vadību, pāris dienās sameklēt un apstiprināt jaunu Privatizācijas aģentūras valdi pēc tam, kad vecā atteicās parakstīt daudz kritizēto bankas Citadele pārdošanas līgumu.
Laimdotas Straujumas otro valdību apstiprināja 5. novembrī, un tieši dienu pēc tam ar atklāsmi par savu netradicionālo seksuālo orientāciju klajā nāca ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ne dienu agrāk. Līdz ar šo paziņojumu nākušajai atklāsmei par turpmāko cīnīšanos par šādu partnerattiecību tiesisko regulējumu aktivizējās arī viņa partijas biedre Ilze Viņķele, piesakoties par šāda likumprojekta aktīvu virzītāju. Tā kā sabiedrības vairākums pret to izturas skeptiski, abu politiķu cīņasspars šajā jautājumā pirms vēlēšanām tika notušēts.
Pedagogus savukārt šokēja valdības un premjeres atklāsme, ka viņiem vismaz Vienotība, kura uzņēmusies arī izglītības jomas vadību, neko nav solījusi, un acīmredzot algu pielikuma grafiku viņi ir nosapņojuši. Atbilde uz pedagogu nemieriem: «Aizver muti!», vai arī publiskosim visas jūsu algas! Arī veselības aprūpei, kas tāpat pirms vēlēšanām tika saukta par prioritāru, piešķirta tikai trešdaļa no jaunās politikas iniciatīvās prasītā finansējuma un kopējais budžets ir mazāks nekā iepriekš, procentuāli no IKP.
Apmēram mēnesi pēc 12. Saeimas un Straujumas otrās valdības apstiprināšanas banku lobiju iespaidā valdība steidza akceptēt grozījumus Maksātnespējas likumā, atliekot nolikto atslēgu principa ieviešanu, ko pieņēma iepriekšējā Saeima īsi pirms vēlēšanām un par ko bazūnēja priekšvēlēšanu runās.
Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem «pēc Ēlertes–Mūrnieces saraksta» ievēlētā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) zviedriski beltisku manipulāciju rezultātā sabiedrībai negaidīti un bez nopietnas argumentācijas no Latvijas Radio valdes krēsla ļoti nesolīdi nometa Jāni Siksni, vietā ieliekot pētījumu aģentūras Factum Group vadītāju Aldi Pauliņu, kuram radio ir sveša lieta. Neraugoties uz to, NEPLP vadītājam Aināram Dimantam netrūka nekaunības apgalvot, ka «Pauliņš izrādījās spēcīgāks un pārliecinošāks kandidāts», kura priekšā Siksnim nācās piekāpties. Lieki teikt, ka no atklātām debatēm šīs jomas rīkotāji vairījušies kā velns no krusta, jo tajās varētu izrādīties, ka jāpiekāpjas pašai NEPLP.
Arī gada sākums vēl turpinās zilā koka zirga auļos, un Ārlietu ministrija pārņēmusi iniciatīvu ebreju īpašumu restitūcijas lietā. «Latvijas prezidentūra ir iespēja, esot prožektoru gaismā, runāt par totalitāro režīmu noziegumiem un paust savu apņēmību vēsturiskā taisnīguma atjaunošanā,» aģentūrai LETA klāstījis ministrijas preses sekretārs–vēstnieks Kārlis Eihenbaums. Pēdējo reizi caur Tieslietu ministriju virzīto vērienīgi iecerēto restitūciju atlika līdz ar bijušā tieslietu ministra Gaida Bērziņa atkāpšanos, atsakoties virzīt attiecīgu likumprojektu. Nu, lai arī runa ir tikai par pieciem īpašumiem, koalīcijas partijas jau sāk vilkt citu toņkārtu un likumu virza pa citu caurumu. Man arī «tīri cilvēciski», kā saka Saeimas spīkere Ināra Mūrniece (rītdienas intervijā Neatkarīgajā), nav nekas pret izdemolētas sinagogas atdošanu ebreju draudzēm, bet man tīri pilsoniski riebjas šāda politiķu, varas liekulība un, atvainojiet, šoreiz prasās teikt skarbāk, «diršana».
Kas vēl sekos?