Revanšs pedagogiem

Kad Neo, izmantojot robus Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskajās datu bāzēs, publiskoja valsts pārvaldē un tās uzņēmumos strādājošo algas, politiķi brēca, cik tas ir neētiski, vilka Neo uz tiesu un uzsūtīja žurnālistei Ilzei Naglai mājās kratītājus. Nu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) grasās publiskot visu pedagogu algas ar vārdiem, uzvārdiem un amata nosaukumu.

Kad Neo, izmantojot robus Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskajās datu bāzēs, publiskoja valsts pārvaldē un tās uzņēmumos strādājošo algas, politiķi brēca, cik tas ir neētiski, vilka Neo uz tiesu un uzsūtīja žurnālistei Ilzei Naglai mājās kratītājus. Nu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) grasās publiskot visu pedagogu algas ar vārdiem, uzvārdiem un amata nosaukumu.

Šādu rīcību paģērošus Izglītības likuma grozījumus šodien valdība skatīs ārkārtas sēdē. IZM argumentē, ka «demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība un informācijas par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu pieejamība».

Interesanti, kāpēc šo būtisko demokrātiskas pārvaldes instrumentu valdība tik ilgi nelietoja un pēc Neo aktivitātēm tā sašuta? Vai pedagogi un ārsti, kuri piesaukti kā nākamie algu publiskošanas objekti, palikuši pēdējie budžeta necaurspīdīguma bastioni? Vai sakritība, ka atklātības prasība tiek vērsta pret pedagogiem, kas nākamgad draud streikot un 11. decembrī – piketēt, un ārstiem, kas ir otri skaļākie papildu līdzekļu prasītāji budžetā? Tas drīzāk izskatās nevis pēc demokrātijas alkām, bet revanšisma.

Par to, ka informācijai par konkrētu pedagogu algām ministrijai jābūt pieejamai, nav runa! Tā ir būtiska un jāanalizē, veidojot jauno pedagogu atalgojuma modeli, lai citastarp novērstu lielās atalgojuma atšķirības par līdzīgu darbu. Ja IZM žēlojas, ka tā nevar izsekot naudas plūsmai no pašvaldībām līdz pedagogiem un nezina, vai tur viss ir godīgi, tad tā ir pašas IZM nespēja. Profesionāla kontrole var arī nebūt publiska. Publiskā kontrole, algu atklātība vairāk vērsta uz sabiedriskās domas ietekmēšanu. Ko ar šo sabiedrībai grib pateikt IZM? Ka pedagogi nepamatoti slauc budžetu?

Diskusija par pedagogu algām būs sētas jeb tradicionāli melnbalto interneta komentāru līmenī, ja tiks publiskotas tikai algas ar vārdiem. Nesen intervijā Neatkarīgajai premjere Laimdota Straujuma (V) kritizēja sarežģīto pedagogu algu aprēķināšanas sistēmu, kur «jāņem vērā 80 dažādi rādītāji». Attiecīgi, lai korekti spriestu par algām, vajadzētu līdz ar tām par katru no saņēmējiem publiskot faktorus, kā konkrētā alga veidojusies. Ja to nevar, tad plikais uzskaitījums būs tikai sabiedrības kacināšanai. Jā, varbūt dažam pedagogam nāksies pasarkt to kolēģu acu skatienu priekšā, kas saņem niecīgas algas, bet lielākās algas parasti ir lielo skolu direktoriem un dažkārt arī vietniekiem, kuru kā valsts amatpersonu algas jau ir publiskas. Nevienlīdzība algās turklāt palielināta vēl nesen, kad Roberta Ķīļa laikā par apmēram 25 latiem algas palielināja augstāko kvalifikācijas pakāpju skolotājiem, bet direktoriem – no 45 līdz pat vairāk par 300 latiem atkarībā no audzēkņu skaita skolā. Arī zemo algu saņēmēji nez vai jutīsies labi, ja katrs skolēns uzzinās par viņu niecīgo atalgojumu. Turklāt skolas, tāpat kā citas iestādes un uzņēmumi, ir atkarīgas no situācijas darba tirgū – noteiktu priekšmetu pedagogu atrašana ir liela problēma. Vai labāks tas direktors, kurš, rūpējoties par izglītības kvalitāti, rod veidus, kā piemaksāt labam pedagogam, vai tas, kurš paņem kaut kādu, kurš par savu darbu nedeg, vadoties no ierastā zemākās cenas principa? Paredzams, ka algu publiskošanai sekos daudz skaidrošanās, tīrās un netīrās veļas mazgāšana, bet, iespējams, tas varētu arī aktualizēt vēl kādas nepilnības sistēmā.

Jautājums – vai kāds tās gribēs arī risināt vai tikai aizbāzt mutes? No premjeres izteikumiem tas nav skaidrs. No vienas puses, L. Straujuma saka, ka nauda jaunā pedagogu algu modeļa ieviešanai būs, vienlaikus – ka vispirms jāveic reforma un tikai tad jāpalielina algas. Par reformām daudz runāja gan partija, kas sevi cēli dēvēja par Reformu partiju, gan Valda Dombrovska valdība, jo īpaši krīzes laikā, kad reformas vairāk gan izpaudās prastā līdzekļu griešanā jeb glaunā vārdā – «budžeta konsolidācijā». Ar pašu reformu īstenošanu gan negāja, un nav pārliecības, ka tās tiks īstenotas tagad. Jo īpaši tāpēc, ka tās būtu jāveic līdz jaunās sistēmas ieviešanai, tātad šajā mācību gadā, vēlākais, vasarā, kad jābūt skaidrībai par jauno modeli. Arī tāpēc, ka aiz bezpartejiskās ministres Mārītes Seiles nav stipras partijas aizmugures, viņai nav pieredzes valdībā un sistēmas vadībā un, visticamāk, arī nojausmas, kādas peripetijas politikā, izglītības sistēmā, pašvaldībās sāksies reformu gaitā.