Sekmējam un attīstām, bet izmirstam
Pirms pāris dienām britu medijā Daily Mail parādījās ziņa, ka Lielbritānijā dzīvo 61 440 no Latvijas izceļojušo jeb katrs trīsdesmitais. Ja absolūtos skaitļos neesam līderi, tad relatīvos – vieni no.
Atšķirīgus datus par Latviju pametušajiem sniedz dažādi ārvalstu dienesti, Latvijas Centrālā statistikas pārvalde un pētnieki, kas pēta arī nereģistrēto migrāciju. Latvijā autoritatīvākais pētnieks, LU profesors Mihails Hazans ik pa laikam nāk klajā ar emigrējušo skaitļiem, kas uz to brīdi pakustina politisko dīķi, tiek sacerētas kādas programmas, bet rezultātu neredz.
Pirms pusotra gada valdība apstiprināja reemigrācijas plānu 2013.–2016. gadam, cerot līdz 2016. gadam atgriezt ap 80 tūkstošiem izbraukušo. Par plāna sekmēm nav dzirdēts, tā vietā demogrāfu aplēses par emigrācijas turpināšanos par 10 līdz pat 20 tūkstošiem gadā vēl pēc krīzes. Arī no personiskiem kontaktiem dzirdu stāstus par tuvinieku aizbraukšanu, diemžēl par atgriešanos ne. Mana radiniece arī emocionāli pauda vēlmi atgriezties Latvijā, pameklēja darbu – viss beidzās ar Īrijas pilsonības iegūšanu cerībā vismaz uz kādu laiku pārcelties uz Austrāliju. Cilvēku attieksme pret plāna nepieciešamību ir kontroversiāla atšķirībā no vienprātības, ka jāapstādina iedzīvotāju skaita samazināšanās, ko ietekmē emigrācija un demogrāfija. Bet, pat ja abās sfērās būtu pietiekami nopietnas lokālās injekcijas, ar tām nepietiks, ja slims ir viss organisms. Te raisās asociācijas ar Zolitūdes traģēdijas mācībām – bojā gājušo, cietušo tuvinieki, visa sabiedrība gaidīja sistēmas izmaiņas, korupcijas, krāpniecības, bezatbildības, alkatības izskaušanu politikā un būvniecībā, bet saņēma neviennozīmīgi vērtētus Būvniecības likuma grozījumus. Kā Neatkarīgajai pauda Jurijs Jesipenko, kuram Zolitūdē bojā gāja brālis un viņa sieva, veikala sabrukšanā vainīga bija «sistēma, kurā visi varas atzari sapinušies vienā murskulī» – astoņkājī, kas būvniecībai Latvijā neļauj attīstīties, jo sadarbībā ar politiķiem un piepalīdzot tiesām visu kontrolē dažas milzu kompānijas, kurās menedžeri no būvniecības neko nesaprot, bet juristu vienīgais uzdevums ir nemaksāt apakšniekiem. Tāpēc viņš netic, ka uz apsūdzēto sola sēdēs īstie vainīgie.
Tāpat kā šo cietušo un sabiedrības gaidas nebija saistītas tikai ar gada laikā neesošajiem traģēdijas izmeklēšanas rezultātiem vai Būvniecības likuma grozīšanu, tāpat faktori, lai motivētu cilvēkus atgriezties Latvijā vai radīt bērnus, nav ierakstāmi vienā vai otrā plānā, valdības deklarācijā, kur demogrāfijas sadaļa ir simboliska, bez konkrētiem solījumiem, būtiskiem stimuliem. Nav arī jēgas pieķerties šim deklaratīvajam dokumentam, no kura neizriet nekādas juridiskas saistības, pat ne politiskas, jo sabiedrība jau pieradusi pie tā, ka deklarācija vajadzīga pamatā ķeksītim. Tad jau efektīvāk nekā deklarācija vai reemigrācijas programma strādātu labā griba maksimāli palīdzēt katrā konkrētā gadījumā, kad kāds vēlas atgriezties.
Bet, lai cilvēki neaizbrauktu, svarīgas ir sajūtas, kā mēdz teikt, muguras smadzenēs, pirkstu galos. Cilvēki bēg no nedrošības. Par to, ka nebūs darba un iztikšanas, saslimstot nespēs samaksāt par ārstēšanos, nevarēs bērniem dot labāko izglītību un ikdienā nepieciešamo, neizmantos savu potenciālu profesijā, sportā, mākslā... Pētījumi rāda, ka visvairāk iedzīvotāji pamet ekonomiski mazāk attīstītos reģionus, jo īpaši Latgali, kur valda lielāks bezdarbs. Nekāds pārsteigums, ka arī Nodokļu maksātāju biedrības šogad veiktajā aizbraukušo aptaujā kā galvenie reemigrācijas faktori minēti labāka ekonomiskā situācija valstī (22%), iespējas atrast labi apmaksātu darbu (21%), lielāka alga pēc nodokļiem (19%), lielākas sociālās garantijas (19%), labākas izglītības iespējas (6%). Redzot, ka aizbrauc strādāt gribošie, galvenais valsts uzdevums, tostarp veidojot valsts budžetu un stratēģijas, ir nevis makroekonomikas skaitļi vai finanšu rādītāji, bet darba vietu radīšana, to veicināšana visiem iespējamajiem līdzekļiem un šo pirkstu galu sajūtu radīšana, ka valsts ir cilvēkiem, nevis otrādi. Nupat kāds paziņa facebook savas sajūtas pēc Uzņēmumu reģistra apmeklējuma raksturoja šādi: «Sajutos maziņš un niecīgs viņu varenajā kantorī. Neviens neteiks, vai viss ir pareizi aizpildīts, vai kaut kas nav piemirsies, jo ko tad tādā gadījumā darīšot valsts notāri?» Līdzīgi stāsti dzirdēti arī par citiem kontroldienestiem. Vārdos visu veicinām, nodrošinām, sekmējam, attīstām, bet realitātē – izmirstam.