Kad neskaitāmās filmas par Ziemassvētku vecīšiem būs noskatītas, svētku koncerti noklausīti, šampanietis izdzerts, nāksies vien atgriezties realitātē, kurā velti būs cerēt uz bārdaino brīnumdari.
Jau decembra algu saņemsim nevis ar 23% iedzīvotāja ienākuma nodokļa atskaitījumu, bet ar 26%, palielināta virkne citu nodokļu un nodevu, lai gan alga sarukusi, ja vispār vēl ir. Vēl rūgtāka par šo labklājības līmeņa krišanos ir bezcerība, kas pārņem, domājot par ekonomikas dzīvotspēju, valsts bezperspektīvu. Politiķi, amatpersonas, ekonomisti savos izteikumos nemitīgi nobīda zemāko punktu Latvijas ekonomikā, kurš arī nākamgad varētu būt tikpat mobils kā līdz šim.
Vēl kustīgāka nākamgad varētu būt partejiskā vide ar svārstību vektoru vienā virzienā: Saeimas vēlēšanas oktobrī. Vēlēšanas un sociālā, ekonomiskā krīze kombinācijā ar 3A+JL katalizatoru ir visai sprādzienbīstams maisījums. Pirmdien valdības komitejas sēdē jau uzsprāga Edgars Zalāns un Mareks Segliņš, bet tās jau tik vien tādas plaukšķenes pirms lielā politiskā sprādziena, kurš briest jau labu laiku un iet gaisā varētu visai drīz.
Šaubīties, ka grūtajos, liesajos gados varētu trūkt valsts kuģa stūrētgribētāju, gan nevajadzētu. Tieši laikā, kad ekonomikā naudas trūkst, valstij un tās strūktūrām vismaz kaut kāda nauda vienmēr būs pieejama un sadalāma, attiecīgi arī caur to gūstamā vara, ietekme, kontrole lielāka. Dzirdot par to, kādā veidā bezdarbnieki dažkārt tiek pie stipendijām vai studiju naudas atmaksām, var vien iedomāties, kādi mīlestības pinekļi veidojas lielajos projektos.
Administratīvais resurss pirms vēlēšanām ir vesels kapitāls, bet, lai no tā gūtu arī kādu labumu, valdība jāmaina visai drīz. Ja ir cerības, ka kaut ko no solītā ekonomikā, kas ir visai inerta padarīšana, paspēs jau reāli ieraudzīt – ātrāk, ja rezultāti tomēr nav tik prognozējami – vēlāk. TP kā savu priekšvēlēšanu karogu jau izvilkusi nodokļu izmaiņas, to mazināšanu, bet šajā valdībā to panākt būs neiespējami. Turpināt tikai purpināt nav iespaidīgi vēlētāju acīs. Pieļaujams, ka kritiskais brīdis varētu būt gada pirmā ceturkšņa nodokļu ieņēmumu vērtēšana vai budžeta grozījumi, vēl šķēpi tiks lauzti arī par ģenerālprokurora apstiprināšanu pavasarī.
Pēc tam, kad sabiedrība jau būs sagremojusi kreiso saimniekošanu un daiļrunīgo Nila Ušakova izrunāšanos Rīgas domē, kad lielie vīri būs vienojušies par amatiem, ietekmes sfērām, tabu zonām, frontes līnijām, kas gan var kavēt izveidot jaunu koalīciju, piemēram, no TP, ZZS, SC, LPP/LC? Starptautiskie aizdevēji? Bailes nesaņemt kārtējo aizdevuma injekciju? Aizdevējus interesē naudas atgūšana un savu banku pasargāšana, nevis partiju krāsu salikums koalīcijā. Turklāt, kā izteicies TB/LNNK līderis un eirodeputāts Roberts Zīle, "finanšu ministra Einara Repšes arogantais uzvedības stils neraisa pasaulē tās pozitīvākās emocijas".
Vai no valdības maiņas ko iegūs sabiedrība? Grūti teikt, bet izskatās, ka arī zaudēt nav ko, jo šī valdība atgādina bezvējā sastāvējušos ūdenstilpi, kurā skābekļa trūkuma dēļ arvien vairāk zivis jau sāk griezt vēderus uz augšu. Ko pārmest šai valdībai netrūktu, jautājums – vai tiem citiem būs ko piedāvāt vietā un kas būs tie mehānismi, ar ko solījumus īstenot?
Visticamāk, Saskaņa Rīgas domē nepaspēs līdz Saeimas vēlēšanām sastrādāt tādas ziepes, lai krasi zaudētu popularitāti savā elektorāta daļā un neiekļūtu Saeimā. Panākumu apjoms lielā mērā būs atkarīgs no tā, kādu komandu SC spēs nokomplektēt un kā spēs izkāpt no ierastajām opozicionāra biksēm. Savus piecus procentus varētu izspiest arī PCTVL. Tā kā liela daļa priekšvēlēšanu šova gulsies uz premjera kandidātu pleciem, ar saviem līderiem iekļūšanu Saeimā nodrošinās arī ZZS, TP, LPP/LC. Andra Šķēles pirmā preses konference gan liecināja, ka septiņos gados publiskās diskusijas māksla ir saļodzījusies, bet nav problēmu to īsā laikā uzspodrināt. Lielāko svīšanu diskusijās 3A varētu sagaidīt tieši Vienotības premjera kandidātam, par kuru tās vēl esoša premjera laikā virtuālajā apvienībā ietilpstošās partijas jau plēšas. Iekļūšanu Saeimā varētu prognozēt arī šai apvienībai, ja vien tā pati sevi nenoēdīs. Visai liela iespēja, ka 10. Saeimā valdību jau varēs veidot no mazāk saskaitāmajiem.
Tā kā labais tonis priekšvēlēšanu kampaņās nebūs svaidīties ar miljoniem, blakus premjeršovam vilinoša varētu būt arī jau iemītā taciņa ar tautas masu manipulēšanu protesta akcijās, parakstu vākšanā, referendumos par dažādām tiesībām, likumu, Satversmes izmaiņām, jo īpaši tāpēc, ka šādā veidā tērētos līdzekļus neviens priekšvēlēšanu tēriņos neieskaita un atmaksāt neprasa.
Ja iepriekšējās vēlēšanās viens no partiju solījumiem, kas lielai daļai sabiedrības bija samērā būtisks vai vismaz partijas to domāja par tādu esam vēlētāju balsu nozvejā, bija atbalsta paušana Vairas Vīķes-Freibergas otrreizējai ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā, tad tagad atbalsta paušana esošajam prezidentam nez vai iesprauksies darba kārtībā, jo nesīs mazas dividendes.
Biedējošākais elements vēlēšanās pēc pašreizējām prognozēm ir lielais skaits vēlētāju, kas tajās varētu nepiedalīties. Kādu daļu no apmēram puses balsstiesīgo, kas nepiedalītos vai nezina, par ko balsot, priekšvēlēšanu drudzis noteikti ķers, bet zemas vēlētāju aktivitātes risks saglabāsies. Blakus citiem viens no iemesliem ir masveidīgā cilvēku izbraukšana no valsts, kas arī turpināsies, kā rezultātā vēl lielāku svaru vēlēšanās gūs vecāki cilvēki, kas izbrauc mazāk un jau tā ir aktīvāki balsotāji. Aptuvenās aplēses runā par 100 000 izbraukušo, lēš, ka varētu izbraukt gada laikā vēl 30 000. Varbūt valdībai tik grūti rast finansējumu 2011. gada tautas skaitīšanai tāpēc, ka baidās ieraudzītu patiesos ciparus? Varbūt kopš 8. Saeimas vēlēšanām sarūkošā vēlētāju aktivitāte liecina ne tik daudz par sabiedrības pasivitāti, bet par izbraukušajiem, kas nav aktīvi balsotāji? Balsstiesīgo skaits uz papīra aug, bet aktivitāte krīt – 8. Saeimas vēlēšanās 71,36%, tad 9. Saeimas – vairs tikai 62,23%, šā gada Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanās – 53,7%.