Strauji Straujuma

© f64

Atšķirībā no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām šī koalīcija tapusi apbrīnojami ātri un bez tankiem.

Vecā koalīcija kā putnēni draudzīgi sakļāvās zem premjeres Laimdotas Straujumas spārniem, dažs vien sajutās nedaudz vairāk paaudzies, lai paplestu plašāk knābi. Citi priekšvēlēšanu premjera kandidāti ātri pazuda – daiļrunāšanas konkurss beidzies. ZZS un NA vairojusi savu mandātu skaitu un teorētiski varētu izmantot skandālu ap Vienotības bijušā frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa balsu pirkšanas skandālu, KNAB apšaubītu Vienotības trešo personu reklāmu pārprodukciju, Saeimas spīkeres un Vienotības vadītājas Solvitas Āboltiņas neievēlēšanu, un apvienoties cīņā par valdības vadību. Taču neizskatās, ka tās vispār to grib. ZZS un NA apmierinātas ar ierasto satelītu lomu un labprātāk sacenšas par labākā otrā plāna aktiera nomināciju. Tāpēc prezidentam Andrim Bērziņam nemaz nav citas izvēles, izskatās, ka viņam Straujuma arī cilvēciski patīk, iespējams, savā runas veidā un lēnīgumā viņam tā šķiet tuvāka. Visticamāk, pārsteigumu nebūs, un prezidents šodien nominēs Straujumu veidot arī nākamo valdību.

Visi turpina skandēt: Straujuma ieguvusi lielu vēlētāju uzticību, vēlētāji nobalsojuši par esošo koalīciju. Jā, Straujuma savākusi otro lielāko plusu skaitu aiz ārlietu ministra Edgara Rinkēviča. Tomēr šā uzticības kredīta nosacījumus pirms ieslīgšanas pašapmierinātībā derētu papētīt sīkāk. 61 mandāts vecajai koalīcijai nav tas pats, kas 61% vēlētāju atbalsta – tie ir tikai 58% no to vēlētāju balsīm, kas piedalījās vēlēšanās, un nez vai 42% nebalsojušo var uzskatīt par šīs koalīcijas faniem. Ministru kabinets, Saeima un partijas joprojām ir līderi starp institūcijām, kam sabiedrības uzticēšanās ir viszemākā. Tāpēc koalīcijas paplašināšanas ideja ar Reģionu apvienību varas leģitimizācijai nebūt neskādētu. Tās neņemšanai koalīcijā grūti saklausīt partiju savtīgumā nebalstītus argumentus. Varas īstenošanai ar 61 mandātu Saeimā pietiek, iekārotās ietekmes sfēras vieglāk sadalīt uz trīs, nevis uz četri. Turklāt reģioniešu astoņas balsis Saeimā un varbūt viens ministra postenis nevienai no koalīcijas partijām tīri matemātiski nedotu iespēju bloķēt pārējo divu koalīcijas partiju lēmumus. Arī viena partija nedz triju, nedz četru partiju koalīcijā neko nevar panākt. Reģionu apvienība, zoles terminoloģijā runājot, nav nedz trumpis, nedz platais, pat ne pusplatais, tā koalīcijā ir liekais.

Par partiju ideju, darba plānu, četrgades prioritāšu sakritību vai nesakritību nav runa. Teksti par to, ka koalīcijas sarunās vispirms runā par darbiem, nesakņojas realitātē. Nav iespējams pāris dienās izrunāt visās jomās darāmo. Vācijā pēc pēdējām Bundestāga vēlēšanām, kad uzreiz bija skaidrs, ka jāveido lielā koalīcija, sarunas abu partiju starpā sākās tikai pēc mēneša, kura laikā tika rūpīgi vētītas abu partiju programmas, gatavotas pozīcijas, bet valdība izveidota pēc trīs mēnešiem, krustu šķērsu izrunājot visus svarīgos un strīdīgos jautājumus. Mūsējie iet pie prezidenta nevis ar darbu listi, bet desas proporcijām katrai partijai, kas ļauj piekrist Straujumas atkārtotai izvirzīšanai. Drīzāk ir vienošanās nevis par darāmo, bet nedarāmo – 16. martā ministriem neiet pie Brīvības pieminekļa. Jau šodien, līdz ar savu nominēšanu, Straujuma gatava iepazīstināt ar jauno valdības sastāvu. Jāpiebilst, ka Centrālā vēlēšanu komisija vēl nav apstiprinājusi oficiālos vēlēšanu rezultātus.

Visticamāk, šī koalīcija nepārsteigs arī ar Saeimas spīkera vēlēšanām. Jau izskanējušas runas par Inta Dāldera aizfīrēšanu uz Briseli, lai Āboltiņa tiktu pie deputātes mandāta. Dālderis, šķiet, vēl nebija informēts par šādu partijas spices lēmumu, ka aģentūrai

LETA par to izteicies noliedzoši, bet, nekas, Ingrīda Circene arī par savu demisiju no veselības ministres amata uzzināja pēdējā. Iepriekšējā Saeimā Vienotība meistarīgi apspēlēja nepieredzējušos zatleristus, izgāžot spīkera vēlēšanās Valdi Zatleru, pēc tam amatā iebalsojot Āboltiņu. Lai Saeimā neievēlēto Āboltiņu atkal iedabūtu šajā amatā, būtu jāuzstāda varas cinisma un nekaunības rekords. Katrā ziņā vienu no partijas uzdevumiem – cīņu par varu – Vienotība realizē spoži. Kaut nu tā veiktos arī ar citiem uzdevumiem, no kuriem tautai arī atlec kāds labums!

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais