Varas reakcija uz Satversmes tiesas (ST) spriedumu pensiju lietā nav pārsteidzoša, tikai lieku reizi atsedz šīs valdības darba un propogandas stilu, kura raksturīgākā iezīme ir pārspīlēts paštaisnums un vainas meklēšana visos citos, tikai ne sevī, nespēja ieraudzīt un atzīt arī savas kļūdas.
Protams, iepriekšējās valdības savārījušas ziepes, to darbība jau daudzkārt ķidāta, kritizēta, turklāt lielākoties kritika par to, kas patiesi valstij palīdzējis iekrist dziļākā bezdibenī, biezā slānī atskanējusi pēc tam, kad jau bija par vēlu. Brēkāt par to šodien nav liela māksla. Bet tieši ar to bez mitas nodarbojas šī valdība, acīmredzot tā aizstājot sava piedāvājuma trūkumu un, kā redzam pensiju lietas kontekstā – arī savu kļūdu analīzi un atzīšanu. Nedz no valdības, nedz Valsts prezidenta, kurš kūrēja valdības sēdi, kas šo lēmumu pieņēma, un kurš pats Saeimas steigā akceptēto lēmumu izsludināja – ne vārda par to, ka pieņemtais lēmums nebija pareizs, ne miņas no atvainošanās par sagandēto mūža nogali, par plašākā sabiedrībā sēto neticību valsts tiesiskumam un nodokļu sistēmai.
Valdības vadītājs Valdis Dombrovskis ST spriedumu, kas 10% pensiju ieturējumu pensionāriem un 70% pensijas nogriešanu strādājošajiem pensionāriem atzina par antikonstitucionālu, komentēja tā, it kā to nebūtu pieņēmusi viņa vadītā valdība. "Līdz ar to mēs jau tagad faktiski esam parādā visiem sociālo apdrošināšanas iemaksu maksātājiem. Tāda bija trekno gadu politika," savus priekšgājējus intervijā LNT vainoja premjers. Vēl vairāk – ST spriedumu V. Dombrovskis pat pamanās izmantot, lai attaisnotu līdzšinējo un, iespējams, arī turpmāko griešanas un nodokļu celšanas politiku, ka nu "no papildu budžeta izdevumu samazināšanas izvairīties būs grūti. Tāpat nevajadzētu cerēt uz būtiskiem nodokļu samazinājumiem tuvākajā laikā". Izskatās, ka atrasts attaisnojums turpmākajai ekonomiskajai stagnācijai – ST un pensionāri! Turklāt zīmīgi, ka tiesa kritizējusi ne vien pašu lēmumu, bet arī tā pieņemšanas veidu, koalīcijai pienācīgi neizvērtējot citas budžeta izdevumu samazināšanas iespējas, nepietiekami iesaistot ekspertus, sociālos partnerus. Vai arī šajā lēmuma pieņemšanas veidā bija vainīga iepriekšējo, trekno gadu valdība? Cik ilgi to izmantos par atrunu visām savām neizdarībām?
Antikonstitucionālā lēmuma galvenais kūrētājs, finanšu ministrs Einars Repše nekaunas publiski ST spriedumu nodēvēt par bezatbildīgu, tā dēļ nevarēšot nākamgad risināt sociālā budžeta problēmas, ST lēmuma (nevis valdības prettiesiskā lēmuma novēršanas) sekas varot būt graujošas, tas "automātiski palielinājis nākamā gada budžeta izdevumus par 100 miljoniem latu, atstājis mazas cerības uz sekmīgu sarunu noslēgšanu ar starptautiskajiem aizdevējiem", draudējis ar kārtējo smago budžeta griešanu, neizslēdz nodokļu paaugstināšanu. Tiesa, tamlīdzīgu spriedumu jau iepriekš varēja prognozēt un, ja labi gribētu, arī jau iepriekš iespējamo rīcību pārrrunāt ar aizdevējiem. Bet varbūt visi paļāvās Valda Zatlera pirms Ziemassvētkiem izlietās alvas laimes skaidrojumam, ka "Latvijai būs daudz naudas"?
Nav brīnums, ka ar šādu biedēšanu un padomju laiku līmeņa propagandu valdība pensionāros iedvesusi tādu vainas apziņu, ka vairāki no viņiem gatavi atteikties no ieturētās pensijas daļas atmaksas un jau interesējas, kā šo atteikšanos noformēt. Vienu argumentācijā atspīd paša premjera un viņa partijas biedru nemitīgās gaudas par to, ka Dombrovskis jau vien cenšas izstrebt citu slikto iepriekš savārīto. Citi cer, ka tas ļaus izvairīties no jaunu, ekonomiku vēl vairāk saldējošu lēmumu pieņemšanas, kā rezultātā strādājošo un nodokļus pelnošo cilvēku kļūs vēl mazāk, kādēļ varētu ciest arī paši pensionāri – ja arī viņu pensijām trešo reizi pakautrēsies pieķerties klāt, tad kādi sociālie, veselības aprūpes pakalpojumi un bonusi var kļūt neiespējami. Citi – bezcerības pārņemti – kuļas ar to pašu mazumiņu un vairs nevēlas neko vairāk, kā vien vilkt savu kailo dzīvību, citi savā pieticībā pārliecināti, ka ir cilvēki, kam šī nauda vairāk vajadzīga. Tikai nav pārliecības, ka šī nauda tiešām nonāks pie tiem, kam tā vairāk vajadzīga, ka nevajadzīgi lielu tās daļu neapēdīs birokrātija, no kuras būtiskas samazināšanas vadība joprojām nespēj atteikties, samazinot ministriju skaitu. Repše turklāt nekautrējas atklāt, ka politisku apsvērumu dēļ šī valdība ministru krēslu skaitu nesamazinās. Bet, ja labi pameklēs, atradīs veidu, kā arī tur vainot Aigaru Kalvīti.
Bet lielākā skāde ir tā, ka ar šādu savu kļūdu neatzīšanu un jo vairāk – to attaisnošanu un vainīgo meklēšanu kaut kur pagātnē valdība signalizē, ka fiskālā deķa saķīlēšanas vai kādu citu vajadzību, prasību vārdā prettiesiski, antikonstitucionāli lēmumi var tikt pieņemti arī turpmāk, kas savukārt cilvēku neticību valstij ar visām no tā izrietošajām sekām tikai vairo. Jo būtībā par bezatbildīgumu Repše atzinis tiesiskumu, kas ir ST sprieduma pamatā.