Jautāti, uz kā pamata Latvijas ekonomikā gaidāma izaugsme, Latvijas politiķi kā brīnumnūjiņu pašu rastu risinājumu vietā visbiežāk min pasaules ekonomikas atlabšanu. Tās pazīmes Rietumeiropā un ASV jau manāmas.
Redzot, ka finanšu un ekonomikas krīze Latviju sasniedza ar kāda gada novēlošanos, varētu cerēt, ka līdzīgi būs arī ar atlabšanu. Par to, vai tā notiks un ka pēc divu trīs gadu pažmiegšanās atkal ilgāku laiku varētu baudīt treknākus gadus, varētu šaubīties, ņemot vērā, uz kādiem ļodzīgiem pamatiem balstās izaugsme pasaules varenajās valstīs. Vai laikā, kad Latviju sasniegs pasaules ekonomiskās izaugsmes atraugas, jau nebūs sākusies nākamā pasaules krīze?
Decembra žurnālā Spiegel plašā analīzē secināts, ka valdību izvēlētais ceļš krīzes pārvarēšanā ar finanšu un parādu politiku, kuras dēļ finanšu tirgos jau pūšas nākamais burbulis, nozīmē jau liktus pamatus nākamajai krīzei. Jautājums esot, nevis vai, bet kad šis burbulis plīsīs.
Finanšu, biržu spekulanti, investīciju banķieri Šanhajā, Frankfurtē, Ņujorkā, Londonā vārdu "krīze" izskauduši no savas leksikas un jau atkal pelna lielas summas no sektoriem, kur valdības un palīdzības bankas ieguldījušas miljardus, lai mazinātu šo pašu spekulantu darbības sekas.
ASV finanšu sektora milža Goldman Sachs šā gada trešā ceturkšņa peļņa bija 3,2 miljardi ASV dolāru, gandrīz trīs reizes vairāk, bet apgrozījums – uz pusi lielāks nekā attiecīgā periodā pērn. Gada beigās piemaksās tā plāno izmaksāt vairāk nekā 20 miljardus dolāru. JP Morgan Chase 12 nedēļās nopelnījusi 3,6 miljardus, Morgan Stanley – 760 miljonus. JP Morgan Chase šefs Bils Vinters nekautrējas atzīt, ka izdzīvojušajām bankām šis ir ienesīgākais laiks. Kādā diskusijā Londonā Goldman Sachs International vicešefs, kādreizējais Margaritas Tečeres padomnieks lords Grifits atzinis, ka bankām neesot par ko kaunēties, neesot amorāli to labākajiem pārstāvjiem izmaksāt milzu summas bonusos, un sabiedrībai jāmācās pieņemt nevienlīdzību. (Latvijas politiķi, šķiet, to jau sen gribējuši pateikt, vien nespēj būt tik atklāti.)
Kad viss rit labi, valstīm bankās nav nekādas teikšanas, visa peļņa tiek sadalīta investīciju baņķieriem; kad kaut kas noiet greizi, valsts glābj bankas un maksā. ASV prezidents Baraks Obama gan izteicies, ka jāievieš stingrāka regulācija, lai izskaustu vecos netikumus, kas noveduši pie krīzes, bet nekas neliecinot par to, ka valdības patiesi ķertos klāt stingrākai regulācijai, kas jau dažviet varētu būt novēlota.
Atkal lielos apmēros pieejama lēta nauda, atkal daudzi uzņemas pārāk riskantus darījumus, akciju kursi aug neproporcionāli tam, kā reāli uzlabojas uzņēmumi rādītāji, attīstās ekonomika. Nauda biržās ieplūst kosmiskā ātrumā, tādējādi atkal uzpūšas škietamības burbulis, kam nav nekāda sakara ar reālo tautsaimniecību. Finanšu tirgus dzīvo pats savu dzīvi. Vācijas kopprodukta pieaugums šogad lēsts ap mīnus 5%, nākamgad optimistiskākās prognozes nedod vairāk par plus 1,7%, no kā atrēķinot valsts palīdzības miljardus, var nojaust par patieso stāvokli tautsaimniecībā. ASV ik mēnesi ap 300 000 amerikāņu zaudē darbu. Savukārt investori manipulē ar naudu pašradītā realitātē, nekustamo īpašumu spekulanti dzen augšā cenas, atkal ir pieprasīti luksusa apartamenti, īpaša interese ir par uzņēmumiem, kas tirgo izejvielas, cenas kopš gada sākuma augušas vidēji par 100%.
Tirgus tiek pārplūdināts ar lētu naudu, kas lielākoties nāk no valdībām un centrālajām bankām. Industriālo valstu valdības izveidojušas palīdzības programmas ar lielu finansējumu tām, palīdzības bankas pazeminājušas procentu likmes līdz vēl nebijušam līmenim. Valdības pārņēmušas daļu banku slikto kredītu, ieguldījušas banku kapitālā. Nedaudz gan atdzīvojusies arī ekonomika, bet vēl straujāk – spekulanti, kam valsts izdarījusi pakalpojumu. Pēdējās desmitgadēs finanšu industrijai nav bijusi tik brīva pieeja valsts naudai, kad aizņemties no valsts, lai nopelnītu milzu summas, var teju par brīvu. Baņķieri no noputējušajām atvilktnēm izvilkuši ārā pat jau norakstītos sliktākos no sliktākajiem kredītiem, no kuriem tagad ar valsts palīdzību cenšas tikt vaļā.
Daudzi patērētāji pēc krīzes kļuvuši pieticīgāki savās vajadzībās, tā vietā lielākā burbuļa putēja lomu uzņēmušās valstu valdības. Ar lēto naudu pārplūdinātajās valstīs spekulēšana kļuvusi lētāka nekā jebkad. Spiegel par lielāko vaininieku sauc šo naudas injekciju iniciatori ASV un tās finanšu ministru Timotiju Geitneru, Palīdzības bankas šefu Benu Bernanki un Prinstonas ekonomistu, Nobela prēmijas laureātu Paulu Krugmanu. Vācijas ietekmīgā izdevuma apskatnieki nenoliedz, ka krīzes sākumposmā valdību palīdzība bija ļoti nepieciešama, bet tās turpināšana jau radot draudus.
Miljardu dolāru Palīdzības banka izsniegusi, lai pārņemtu sliktos hipotekāros kredītus. It kā ar to nepietiktu, valdība ar šīs bankas starpniecību vēl piedāvā zemas aizņēmuma likmes un 8000 dolāru jauna pirmā mājokļa pircējiem. Pēc šādas invāzijas ASV nekustamo īpašumu tirgū cenas kopš maija kāpušas par apmēram trešdaļu. Taču tā ir tikai šķietama tirgus augsme.
Obamas valdība ASV tautsaimniecībā iepumpējusi 841 miljardu dolāru. Šādas summas neguļ valsts kasē, bet tās vispirms tiek radītas finanšu tirgos. Lai atdotu parādu bankām, nauda būs jānopelna. Vācijā lēš, ka 2012. gadā puse no saņemtās algas būs jāatdod nodokļos, lai segtu bankām aizņēmuma procentus. Ekonomisti lēš, ka ASV valdība savukārt varētu iet vieglāko – inflācijas ceļu. Arī Vāciju varētu piemeklēt strauja inflācija.
Britu Finanšu uzraudzības institūcijas vadītājs Adairs Tērners Obamam Vašingtonā prezentējis iespaidīgu kopainu: 70. gados visu valūtas darījumu un ārvalstu investīciju apjoms bijis uz pusi lielāks nekā reālās tautsaimniecības apjoms, bet šodien tas esot 20 reižu lielāks! "Finanšu aktivitātes atrāvušās no realitātes, un tām ir spēks sagraut citu industriju vērtības un pat veselas tautas," bažījas Tērners. Krīze neesot tikai atsevišķu banku, bet visas intelektuālas domāšanas krīze.
Arī Lielbritānijas banka vairumā uzpērk valdības parādzīmes. Eiropas Centrālā banka kopš jūlija uzpirkusi ķīlas zīmes vairāk nekā 20 miljardu eiro vērtībā, lai atbalstītu nekustamo īpašumu tirgu. 2002. gada sākumā apgrozībā eiro naudā bija 225 miljardi eiro, bet, saskaņā ar ECB datiem, šā gada novembrī – jau 773 miljardi. Naudas daudzums eirozonā aug, bet tai pretī nav tāds pats kāpums tautsaimniecībā. Rezultātā gan dolārs, gan eiro zaudē stiprumu.
Interesanti, ka pat komunistiskajā Ķīnā ASV politika tiek nevis kritizēta, bet kopēta. Cilvēki esot izslāpuši pēc riskantiem finanšu darījumiem. Paši finansisti ironizē, ka finanšu tirgus kļūst nevis drošāks, bet tikai ķīniskāks. Biržas Āzijā kļuvušas par spēcīgiem konkurentiem, tāpēc arī ASV spiediens uz tiem, kas finanšu tirgu grib stingrāk regulēt, pieaug. Aicinājumi stingrāk ierobežot šo jomu paliek tikai atsevišķu politisku saukļu līmenī arī tāpēc, ka no tās jūtams spēcīgs lobijs, pat vairāk. Goldman Sachs atzīst, ka daudzi tās bijušie darbinieki strādā ASV valdībā, ierēdniecībā atbildīgos finanšu posteņos. Bijušais ASV Valsts kases sekretārs Henrijs Paulsons, kas iepriekš bija Goldman Sachs vadītājs un izpilddirektors, saviem bijušajiem kolēģiem finanšu krīzē piešķīra tūlītēju palīdzību 10 miljardu dolāru apjomā.
Te paralēles velkamas arī ar Latviju. Lai atminamies nekustamo īpašumu kompānijas Latio šefa intervijā Neatkarīgajai teikto par nespēju mazināt nekustamo īpašumu radīto burbuli Latvijā, nosakot nodevas, ierobežojumus spekulatīviem darījumiem: "Kā industrija pati varēja ierobežot izaugsmi nekustamo īpašumu tirgū, ja lielāko politisko partiju īpašniekiem tajā bija milzīgas ekspozīcijas?" Par gadiem ilgušo varas klanīšanos banku priekšā nemaz nerunājot.
Šo datu apkopojums liek aizdomāties, cik ātri šīs virtuālās izaugsmes atraugas nonāks līdz Latvijai, tai skaitā ar vērtību zaudējošā eiro piesaistītā lata vērtības pazemināšanos, ar kārtējo inflācijas vilni un iespējamiem kārtējiem burbuļiem sektoros, kuros nebūs pietiekams regulējums. Tāpēc jau laikus mūsu varas pārstāvjiem, plānotājiem vajadzētu domāt par dažādu sektoru saprātīgu regulēšanu, kā arī bāzes radīšanu tādai tautsaimniecībai, ražošanai, pakalpojumiem, kas nesabruktu kā Nif-Nifa salmu būdiņa līdz ar pirmo vilka pūtienu. Lai Latvija nebūtu tā, par ko runā Tērners, kas sagrūs zem pasaules finanšu aktivitātēm,
pašiem ar "ļenganas, ļumīgas ļerpatas" politiku piepalīdzot. Tai skaitā ar piekāpšanās politiku banku lobijiem. Arī ar nekā nedarīšanas politiku. Ar vēl palikušo
reāli strādājošo apkāšanas politiku.
P. S. Laikam jau ne velti Bībelē tika aizliegta augļošana.