Vienotībai vairāk, nekā priecāties par savu četru biedru ievēlēšanu Eiropas Parlamentā (EP), vajadzētu satraukties par zemo vēlēšanu aktivitāti (30%). Saeimas vēlēšanās tā var palikt ar līdzīgu vai mazāku balsu skaitu absolūtos skaitļos, kas procentuāli var būt par maz troņa saglabāšanai.
EP vēlēšanās Vienotības iegūtās 204 979 pilsoņu balsis pie 30% aktivitātes ir 46,19% atbalsta, pie aktivitātes pāri par 60% – uz pusi mazāk. Protams, nevar ar vienkāršu dalīšanas darbību rēķināt iznākumu, bet Vienotībai jābūt gatavai varbūt pat vēl sliktākam scenārijam. Pēdējās vēlēšanas ir izvilcis Valdis Dombrovskis, kurš arī EP vēlēšanās saņēma 148 056 plusus. Turklāt – ak vai, Saeimas vēlēšanās vajadzīgas vismaz piecas lokomotīves – katrā vēlēšanu apgabalā pa vienai! Laimdotu Straujumu tik īsā laikā par «veiksmes stāsta» varoni neuztaisīs, Solvita Āboltiņa ne tuvu nav vēlētāju elks, V. Dombrovska uzticamais konsolidators, pelēkais Vilks (Andris) vēlēšanās nepiedalīsies, populāru ministru Vienotībai nav, varbūt vienīgi no zatleristiem integrētais ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Bet Vienotībai ir nemainīgi paliekoša arogance un pašpārliecinātība, ar kādu tā grieza pensijas, skolotāju algas, māmiņalgas, ieviesa eiro... No valdošās elites nedzirdēju atskārsmi, ka zemā EP vēlēšanu aktivitāte varētu būt saistīta ar ko vairāk kā neticību pāris Latvijas eiroparlamentāriešu spējām ietekmēt Eiropas Savienības lēmumus, kā to skaidrojusi S. Āboltiņa. Iepriekšējās EP vēlēšanās ievērojami augstāku aktivitāti nodrošināja to vienlaicīgā norise ar pašvaldību vēlēšanām, taču arī pirms desmit gadiem EP vēlēšanās piedalījās par 11% vairāk balsstiesīgo nekā pagājušajā nedēļā. Vai mūsu pirmās vēlēšanas bija «muļķa cerība», un tagad esam vīlušies Eiropā, mūsu eirparlamentāriešos vai pašmāju politiķos? Gan uzklausot Neatkarīgās lasītāju zvanus, gan paziņas un draugus, nācās secināt, ka daudziem nepiedalīšanās EP vēlēšanās bijusi protesta forma. Cits apvainojies par sabiedrības vairākuma viedokļa ignorēšanu, ieviešot eiro, cits par iepriekšējo solījumu nepildīšanu par pietuvošanos Eiropas dzīves līmenim, cits par nabadzību, kas tā disonē ar eiroparlamentāriešu algu... Ja šiem protestētājiem EP vēlēšanās nebija liela izvēle, par ko balsot, tad Saeimas vēlēšanās tādu netrūks. EP vēlēšanas brīdinājuma raķeti izšāvušas arī Saskaņas centram, kurš jau šķita komfortabli iekārtojies pēc PCTVL iznīkšanas, monopolizējis krievisko elektorātu un domāja, ka var vienlaikus sēdēt uz diviem krēsliem, radikālākiem krievu vēlētājiem stāstot vienu, mērēnākajiem – otru, bet latviešiem uzlejot citu mērci. No Saskaņas tās potenciālie vēlētāji gaidīs skaidrāku pozicionēšanos virknē jautājumu, kas saistīti ar etniskajiem jautājumiem, Krieviju, Ukrainu, un tikai pēc tam tiks vētītas tās ekonomiskās un sociāldemokrātiskās pozīcijas. To gaidīs arī potenciālie Gods kalpot Rīgai vēlētāji, ja reiz abas partijas grasās startēt vienā listē. Arī šai apvienībai būs pamatīgas līderu problēmas, startējot bez Nila Ušakova un, iespējams, Jāņa Urbanoviča, ja viņš, kā pats pieļāvis, 12. Saeimas vēlēšanās nepiedalīsies. Spēcīgu līderu problēmas ir visām partijām. Risinājums? Ivetas Grigules masīvo un saturiski primitīvo reklāmu efekts mums sola nebaudāmu radio klausīšanos rudenī. Spalvas partiju iekšienē ies pa gaisu, bet vēlētājiem no tā tik vien kā bezmaksas izrāde (balagāna žanra cienītājiem). Cīņa ar kvalitatīvu īstenoto politiku diemžēl nez vai būs dienaskārtībā.