Intriģējošāk par to, kura partija vai politiskā grupa uzvarēs Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, Latvijas vēlētājiem ir tas, kuri kandidāti tiks un kuri netiks pie dāsni atalgotā mandāta Briselē.
Intriģējošāk par to, kura partija vai politiskā grupa uzvarēs Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, Latvijas vēlētājiem ir tas, kuri kandidāti tiks un kuri netiks pie dāsni atalgotā mandāta Briselē.
Atšķirībā no Saeimas vēlēšanām EP vēlēšanās partiju cīņa ir otršķirīga. Partijām EP deputāta mandāts gan nodrošina kādu papildu publicitāti un eiroparlamentāriešu dāsnākus atskaitījumus partijas kasē, laikus sniegtu informētību par vienu otru svarīgāku iniciatīvu, bet tas nav tik būtisks varas faktors kā Latvijā. EP vēlēšanas ir ne tik daudz komandas, cik individuālais sporta veids, ko spilgti parāda Ivetas Grigules pārmērīgā eksponēšanās, aizēnojot listes 1. un 2. numuru, kā arī Vienotības esošo eiroparlamentāriešu iekšējie cīniņi.
Ja Latvijā uz deputātu krēslu vilina vara, tad uz Briseli – nauda. Varas tur Latvijas deputātiem tik, cik melns aiz naga, bet ienākumi, salīdzinot ar vidējo Latvijas iedzīvotāju, ļauj dzīvot kā nierei taukos: alga – 5963 eiro pēc nodokļiem, komandējuma nauda dienā lielāka nekā lielas daļas Latvijas iedzīvotāju pensija mēnesī (304 eiro ES sanāksmēs), plus lidojumu, sakaru kompensācijas, mērāmas tūkstošos. Tāpēc grūti pārmest vēlētājiem motivāciju balsot par to, kurš vairāk pelnījis piecus treknos gadus pēc garozas graušanas pašmājās. Visticamāk, šādu ceļazīmi iegūs veiksmes stāsta autors Valdis Dombrovskis. Viņam sasolītais eirokomisāra portfelis nebūs tik nozīmīgs vēlētāju izvēles faktors, turklāt, ja viņam jau lemts, tad vienalga – ar vai bez EP mandāta.
Esošie parlamentārieši gadu gaitā varējuši spodrināt savas spalvas ar Briseles dāsno budžetu, ieguvuši lielāku handikapu kā jauniņie, tāpēc, visticamāk, Latvijas pārstāvju kodols saglabāsies, pretēji Maestro Raimonda Paula (LTV Panorāma) vēlējumam dot iespēju siltajā vietiņā pasēdēt arī citiem. Spriežot pēc aptaujām, EP iekļūs Vienotības, Saskaņas, ZZS pārstāvji un Roberts Zīle no NA, jautājums atvērts par alternatīvo Aleksandru Mirski, vēl lielāks – par Mārtiņu Bondaru, kurš individuāli varbūt simpatizē daudzām sievietēm, bet Reģionu apvienība, no kuras viņš startē, daudziem sveša.
Maz intrigas, maz uzmanības, maz izpratnes, ko Latvijas EP deputāti Latvijas vēlētāju labā var panākt, tāpēc arī partijas savās programmās nekautrējas solīt lielākas pensijas, lielāku veselības aprūpes budžetu un virkni lietu, kas nav EP kompetencē, vienlaikus skandējot: Mazāk Eiropas, Nē Eiropas savienotajām valstīm!. Apzinīgākajiem vēlētājiem, kas grib balsot par idejām, maz palīdzēs arī tā dēvētā partijas pielaikošanas aplikācija EUVOX 2014, kura, analizējot vēlētāju politiskās ideoloģijas noslieci, piedāvā atbilstošāko partiju. Man pēc atbildēšanas uz jautājumiem izvēle nesašaurinājās, pat otrādi – paplašinājās līdz pat PCTVL, kas saņēma līdzīgu reitingu kā Saskaņa, Nacionālā apvienība, kas bija tikai nedaudz mazāks nekā LSDSP, ZSS un Vienotībai! Pamatīgs rasols.
Īsi pirms vēlēšanām piektdaļa neizlēmušo balsotāju un piektdaļa to, kas vēlēšanās nepiedalītos, kandidātiem ir medusmuca, ap kuru vēl dancot. Visupirms jau oficiālajām amatpersonām aicinot iet vēlēt, cerot mazināt parasti aktīvāko radikāli noskaņoto vēlētāju ietekmi. Par radikāļu, eiroskeptiķu uznācienu nobažījušies daudzviet Eiropā, kamēr līdz Latvijai šis vilnis īsti vēl nav atvēlies. Arī līdzdalības ziņā neesam tie pasīvākie. Ja līdz vēlēšanu iecirkņiem sestdien atnāks Centrālās vēlēšanu komisijas šefa Arņa Cimdara prognozētie 40% balsstiesīgo, par šādu aktivitāti Latvijai nevajadzētu sarkt. Bet padomāt par vēlēšanu likumu dīvainībām gan. Daudzi EP vēlēšanās nenobalsos dēļ piesaistes vēlēšanu iecirknim deklarētajā dzīvesvietā, kas ir nodeva iespējai saglabāt pasi bez zīmoga, kā arī identifikācijas kartēm kā vienīgajam personas dokumentam, kurā zīmogu uzspiest nevar. Iespēju mainīt vēlēšanu iecirkni izmantojuši tikai septiņi tūkstoši vēlētāju – maz, ja ņem vērā, cik izplatīta ir nedzīvošana deklarētajā dzīvesvietā, cik studentu nav deklarētajā dzīvesvietā, plus vēl cilvēku plānotie izbraukumi. Bet dīvaini, ka iespēja balsot jebkurā iecirknī un zīmoga spiešana, kas uzskatīta teju par akmens laikmeta metodi, saglabāta gaidāmajās – 12. Saeimas – vēlēšanās. Vai tur nebūs tik svarīga apmēram 28 tūkstošu pilsoņu – tikai ID kartes turētāju – līdzdalība? Jāpaskaidro, ka šī sistēma ir izdevīga partijām ar izteiktu līderi, piemēram, populāru premjeru, par kuru vēlētāji var braukt balsot uz jebkuru vēlēšanu apgabalu.
Balsot, nebalsot, par ko balsot – ir katra brīva izvēle. Galvenais, lai tā ir apzināta, sev argumentēta izvēle. Lai tīra sirdsapziņa.
