Lai būtu, ko sargāt!

Laikā, kad vairākas NATO dalībvalstis izteikušas gatavību palielināt savu klātbūtni Baltijā, nepalielināt Latvijas aizsardzības budžetu būtu liekulīgi, – paudis bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks.

Līdz ar Krievijas – Krimas konfliktu, kas atblāzmojas krietni pār šo divu valstu robežām un licis runāt par nākamo auksto karu, Latvijā sākusies masu histērija par neesošiem 2% no IKP valsts aizsardzībai, it kā tas būtu kāds slepenībā turēts fakts. Pašlaik un arī nākamajos pāris gados tas nesasniedz pat 1%, bet 2% Latvija apņēmusies sasniegt 2020. gadā.

Lai arī aizsardzības budžeta palielināšanas svarīguma apšaubītāji automātiski var tikt klasificēti kā Kremļa imperiālistiskās politikas piekritēji, tomēr riskēšu teikt, ka mūsu, īpaši krīzes laikā, samazinātais aizsardzības budžets ir pamatots un ne mazāk liekulīgi būtu tagad pa galvu, pa kaklu pārmest kauliņus un, kā aicina Pabriks, steidzamības kārtā pieņemt likumu par aizsardzības budžeta palielināšanu. Tieši tā ir mūsu Latvijas politikas kaite – steidzami pieņemt normas post factum pēc kādām notikušām katastrofām, tiesas spriedumiem, starptautisko aizdevēju norādēm, cīnoties ar iepriekšējas nolaidības, paviršības, viendienīgas politikas sekām. Trūkst ilgtermiņa politikas mērķu un uzdevumu, konsekventas virzības uz tiem, nenomaldoties priekšvēlēšanu un atsevišķu ieinteresēto grupu pēkšņi uzstādītās dienaskārtības vai pat varas un mantkārības dzītos maldu ceļos.

Nevar nepiekrist, ka notikumi Krimā liek pārvērtēt drošības aspektus pasaulē un jo īpaši Baltijā, kas robežojas ar Krieviju un kur dzīvo pietiekami liela krievvalodīgo kopiena, no kuras visus, protams, nevar uzskatīt par potenciālu Krievijas piekto kolonnu. No otras puses – vai Latvijai, kas iztirgota slepenā Ribentropa – Molotova paktā, šāda kaimiņa uzvedība ir neiedomājams pārsteigums? Pirms pārpumpēt naudu, kas nestāv noliktavā, aizsardzībai, kāds ir izskaidrojis, ko būtisku Latvijas aizsardzības spējā tas mainīs? Jāpiekrīt, ka kopējā NATO katlā katram kas jāiemet un tagad varbūt arī vairāk, lai pati alianse kļūst efektīvāka un mūsu dalība tajā – drošības garants. Lai cik grūti pēc tam, kad iedragāta Ukrainas uzticēšanās lielvalstu garantijām tās teritoriālajai nedalāmībai apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem, paļauties uz kādiem līgumiem, mums tomēr nav citas iespējas, kā ticēt Vašingtonas līguma 5. punktam, ka uzbrukums kādai no dalībvalstīm tiek uzskatīts par uzbrukumu visām alianses loceklēm. Tam, ka NATO, ASV steigsies palīgā. Jo, pat ja mums aizsardzībai būtu trīs vai četri procenti no IKP, mūsu izredzes pret Krievijas militāro mašinēriju nebūtu ne par mata tiesu lielākas. Turklāt jāapdomā arī tas, vai Latvijai, līdzīgi kā Polijai, efektīvāk prasīt valsts teritorijā izvietot vairāk karavīru vai militārās tehnikas – vai no efekta nepanākam defektu – lielāku Krievijas karaspēka koncentrēšanos pie mūsu robežām, attiecīgi lielāku konfliktu riskus, par ko jau brīdinājuši diplomāti un Vācijas augstās amatpersonas?

Tas, ko mēs ar mazākiem līdzekļiem un lielāku efektivitāti varam darīt aukstā kara risku mazināšanai, ir etniskās spriedzes kliedēšana un sabiedrības reāla integrācija. Frāzēm, kas palikušas uz papīra un novazātas koncepcijās līdz apnikumam, šodien jākļūst taustāmām un jāvijas cauri tāpat kā valdības solītajai, bet realitātē tikpat nerealizētajai nabadzības un nevienlīdzības mazināšanai, demogrāfijas veicināšanai. Kā to ietekmēs koalīcijas pieteiktā mazākumtautību izglītības reforma, pret kuras vīziju jau notikuši protesti? Vai ar varas aktu noteikta latviešu valodas proporcijas palielināšana skolās tiešām arī dos rezultātu – pozitīvāku attieksmi un labākas valodas prasmes, ja jau tagad trūkst attiecīgi kvalificētu pedagogu un kvalitatīvu mācību līdzekļu? Kā intervijā Neatkarīgajai atzīst krievu skolu direktori, jau tagad virkne vidusskolēnu nekārto centralizētos eksāmenus latviešu valodā un citos priekšmetos, jo 40–50% absolventu brauc studēt uz ārzemēm, kur šo eksāmenu rezultātus neprasa. Jo neredz sev darbu un nākotni Latvijā. Ne mazāk atbildīgiem kā pret NATO mums jābūt pret saviem Latvijā pagaidām vēl dzīvojošajiem cilvēkiem, pretējā gadījumā var izrādīties, ka te nebūs, ko sargāt. Mums primāri jāuztraucas par izmirstošajiem laukiem, kuros citu pēc citas slēdz skolas, kur pavasara dubļainajos ceļos cilvēki iestrēgst izolācijā, kur nav darba, un tad jau ir vienalga – vai no šādas bezcerīgas vietas pārvākties uz Rīgu vai Dublinu. Mētājoties aktuālo notikumu vējos, svarīgi neaizmirst diendienā likt pa gabaliņam lielo Latvijas labkājīgas, izglītotas, taisnīgas, patiesi demokrātiskas sabiedrības puzli ilgtermiņā, nenovirzoties no kursa.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais