Vecie vēži salāpītā kulītē

 

Ar silto ieteikumu demisionēt Valsts prezidents Andris Bērziņš, iespējams, pašam to neprognozējot, izdarījis pakalpojumu Vienotībai, lai cik paradoksāli tas pirmajā brīdī nešķistu.

Lielākā problēma, kas partijai steidzīgi jārisina, ir jauna līdera veidošana, jo ar visu negatīvo sabiedrības attieksmi pret valdību kā varas institūciju V. Dombrovskis tomēr bija tas, par ko balsoja lielākā daļa Vienotības elektorāta, tostarp arī apgabalos, kur viņš nekandidēja.

Vienotība tagad ieguvusi argumentu, kā bez liela kašķa paplašināt koalīciju ar ZZS, ko tā gribēja jau pirms pēkšņā demisijas paziņojuma. Šīs Saeimas ultimātu un «preses relīžu politika» (Solvita Āboltiņa) koalīcijas darbu padarījusi par tukši skanošu mucu. Nemitīgie koalīcijas kašķi sabiedrībai laupījuši pēdējās ilūzijas par tiesiskuma un reformu koalīcijas šķīstību un rīcībspēju, kā rezultātā reitingi visvairāk stabilizējas un aug opozīcijai – ZZS un Saskaņas centram (SC).

SC gan tas ir vājš mierinājums, jo arī šajā valdībā to neviens neaicina, pēc krievu valodas referenduma tā vēl vairāk ir attālinājusies no varas namdurvīm, nekā veidojot šīs Saeimas pirmo valdību, kad vien tanki spēja mainīt Reformu partijas (RP) viedokli par koalīciju ar SC. Tāpēc saprotami SC izteikumi pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu par tehniskas valdības un nepolitiska premjera nepieciešamību – tā būtu SC pēdējā cerība. Pēc valodu referenduma pret SC sarkanās līnijas šķiet noturīgākas nekā reformistiem pret ZZS – šo sarkano līniju striktums iepriekš izslēdza citas koalīcijas iespējamību un ļāva veģetēt šai valdībai. Attiecīgi prognozējama valdība no visām pārējām partijām un nepartijām Saeimā bez SC ar Vienotības premjeru Arti Pabriku vai citu kandidātu. RP gatava upurēt pēdējo sarkano līniju cerībā, ka uz Zolitūdes traģēdijas fona tās potenciālajam elektorātam tas šķitīs mazsvarīgs sīkums. Vai drīzāk – tā vairs necer ne uz ko un saprot, ka ar RP kā politisko spēku vairs nerēķinās nedz Vienotība, nedz citas partijas, nedz sabiedrība. Lai arī šīs pēdējās līnijas partijas identitātei ir liels trieciens, ne mazāks tas būtu, aizejot opozīcijā. Tad RP uzreiz varētu klapēt ciet – pazustu gan vēl pēdējie sakarīgie cilvēki, atbalstītāji, kaut minimāla mediju uzmanība, varas resurss.

Lai arī netrūkst baumu par ZZS premjeru, to nekāro paši zemsavieši, apzinoties, ka nekādus kalnus gāzt, turklāt ar jau pieņemtu «Toričelli tukšumu», nevarēs un visās nebūšanās un būšanās tiks vainots Aivars Lembergs vai vismaz viņa roka. Arī Saeimas sastāvs nav medusmaize. Tad jau labāk paņemt kādas savienību interesējošās ministrijas. Šoreiz valdībai vairāk vajag ZZS, nekā ZZS tieši šobrīd vajadzīga valdība, tāpēc tā var pacimperlēties par ministrijām. Jo vairāk – Vienotība ne tikai piedāvā esību šajā valdībā, bet arī vēl nenomedīta lāča ādu – kopīgu koalīciju arī pēc nākamās Saeimas vēlēšanām, bloka veidošanu, kam Latvijas politikā parasti bijušas īsas kājas.

Reformisti labi apzinās, ka būs jāatdod vismaz viens, divi ministra posteņi. Labprātāk RP paturētu ZZS iekāroto VARAM nekā Izglītības ministriju, ar kuru tai iet kā pa celmiem, bet, tā kā tai un tās sponsoriem īpaši tuvs ir iekšlietu ministra krēsls, šis RP varētu būt prioritārāks. Iespējams, ka pēc Zolitūdes traģēdijas upurēts tiks ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP), kas tieši atbildīgs par būvniecības nozari. Arī nacionāļi pieturas pie principa – labāk zīle (Kultūras ministrija) rokā nekā mednis kokā un par otra – tieslietu – ministra posteni nerunā tās ierastajā ultimātu valodā. Arī Vienotība sākotnēji nosauca ministrus, kurus nevajadzētu mainīt, un vienotā korī ar reformistiem spiež uz minimālu ministru nomaiņu, uzsver, cik vajadzīgi ministri ar pieredzi, ka nevaram atļauties sešus no desmit atlikušajiem mēnešiem iesildīties. Tikai tādā gadījumā netop skaidrs, kādu politisko atbildību uzņēmās šī valdība, demisionējot, un kāda ceļamaize būs jaunajai valdībai? Turpināt iesākto, kā to uzsver politiķi? Kas nodrošinās sistēmas maiņu, lai partijas valsti neuztver kā savu ķešu un politisko spēļlaukumu? Neizmantota iespēja pēc Zolitūdē notikušā un valdības reformās nenotikušā uzspiest restart pogu un vairot sabiedrības uzticēšanos. Vecie vēži salāpītā kulītē.