«Zolitūdes traģēdija ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība,» izteicies Valsts prezidents Andris Bērziņš. Jāpiebilst – slepkavība bez iepriekšēja nolūka, bet ar iepriekšēju nolaidību, bezatbildību, alkatību un haltūru, kas oficiāli saucas «būvniecības noteikumu pārkāpums».
Kamēr iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis izmeklēšanas rezultātus sola «ne vēlāk kā pavasarī», sabiedrība un mediji jau veic savu izmeklēšanu. Ne linčo, lai gan gadās arī tādi, bet šķetina būvniecības praksi, norādot uz vājajiem posmiem un iespējamajiem traģēdijas iemesliem. Virtuālā vide pārpludināta ar amatpersonu secinājumiem, būvnieku, inženieru skaidrojumiem, konkrētā veikala celtniecībā iesaistīto un citu objektu būvniecības gaitā redzēto haltūru atklāsmēm, kas citkārt tiktu paturētas aiz bieza cunftes priekškara.
Skumji, ka pat šādā sāpīgā brīdī politiķi nav spējuši pilnībā nolikt malā politiskās antipātijas un amatpersonu komentāros cauri spiežas ierastā saskaņiskās Rīgas domes un Vienotības valdības pretimstāvēšana un vainas novelšana vienam uz otru. Rīgas mērs Nils Ušakovs akcentē premjera Valda Dombrovska valdības lēmumu krīzes laikā 2009. gadā likvidēt valsts būvinspekciju, opozīcijas – Vienotības – domnieks Olafs Pulks retvīto ierakstu par Andra Amerika 20% sprādzienu, Ekonomikas ministrija (EM) veļ atbildību uz pašvaldību pusi, liekot pašvaldību būvvaldēm un būvinspektoriem steigt pārbaudes visās sabiedriski nozīmīgās ēkās, kur notiek būvdarbi, un publicē relīzi Informācija par būvniecības procesā iesaistīto personu atbildību sadalījumu – par ko atbildīgs pasūtītājs, projektētājs, pašvaldības būvvalde, būvprojekta vadītājs, būvuzņēmējs, būvuzraugs, pat būvnormatīvi. Neatradu tajā sadaļu «EM atbildība», lai arī tā ir atbildīga par būvniecības nozares politiku, uzraudzību un tās rezultātu. Nebija arī sadaļas par valdības un likumdevēja kopīgo atbildību, uzkonstruējot tādu būvuzraudzības sistēmu, kāda pieļauj tādas sekas kā Zolitūdē. Toties atradu priekpilnus EM un Saeimas komentārus par vēl nesen – šā gada jūlijā – pieņemtiem grozījumiem Būvniecības likumā, kuru mērķis ir «būtiski paātrināt būvniecības procesu un mazināt administratīvo slogu būvniekiem» (Saeimas preses dienesta relīze). Lūk, kāds ir mērķis un politiķu intereses! Nevis sabiedrības drošība!
Daži no jauninājumiem likumā: atļauja projektēšanu uz pasūtītāja risku turpināt arī laikā, kad būvatļauja ir apstrīdēta vai pārsūdzēta; pašvaldībai būs jānovērš ēkas bīstamība, nevis jāsakārto vai jānojauc būve, ja īpašnieks nebūs izpildījis pašvaldības lēmumu bīstamo ēku sakārtot vai nojaukt. Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts komentējis: «Būvniecības process Latvijā līdz šim ir bijis pilns smagnēju, birokrātiski sarežģītu un laikietilpīgu procedūru, bet jaunais likums izveido mūsdienu regulējumu, kas veicinās būvniecības nozares attīstību, sekmēs sabiedrības interešu aizstāvību un uzlabos Latvijas uzņēmējdarbības vidi.» Gluži vai TV ēterā izskanējušie investora Homburg pārstāvja vārdi par grozījumu nepieciešamību un arī Re&Re projektu vadītāja Staņislava Kumpiņa iepriekš vietnē Latvijas būvniecība (LB) paustais, lielot Zolitūdes projektu: «Nedrīkst būt arī tā, ka būvuzraugs traucē un izvirza nepamatotas pretenzijas, kuru atrisināšana prasa daudz laika un kavē objektu kopumā. Mums tā nebija.»
D. Pavļuts iet vēl tālāk: «Likums paredz vienkāršot būvniecības administratīvo procesu, atsakoties no daudzajiem starplēmumiem, lai paaugstinātu Latvijas reitingu Pasaules Bankas pētījumā Doing Business (mērķis?!), tādējādi būtiski uzlabojot uzņēmējdarbības vidi un piesaistot vietējos un ārvalstu investorus.» Gluži kā sociālajos tīklos rakstījis būvinženieris Ivars Kupjanskis, nepieciešamie saskaņojumi, pārbaužu parakstītāji tiekas visur kaut kur, tikai ne objektā, «saliek parakstus, būvnieks uzsauc būvuzraugam konjaku un visi priecīgi strādā tālāk». Un ne vairs smagnējs un birokrātisks būvniecības process, ne krities Doing Business indekss. Galvenais – nebāzt degunu būvniecības ķēķī, kur liela nauda, tai skaitā ieripo partiju kasēs.
Bet ķēķī – savi likumi un tikumi. Jau pieminētais I. Kupjanskis minējis vairākas novērotas nopietnas būvniecības kļūdas, kas veiktas lielo būvuzņēmumu paspārnē, pēc kurām var spriest ne vien par haltūrām šā vārda sliktākajā nozīmē atsevišķos objektos, bet valdošajām tradīcijām nozarē. Milzīgs darbu apjoms tiek nodots apakšuzņēmējiem, kas spiesti strādāt nereti nelegāli, lēti, ātri un rezultātā pieļaujot brāķi, kļūdas, uz kurām galvenais būvuzņēmējs piever acis. Arī Zolitūdes projekta būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš LB lielījies: «Materiālu piegādes, kas parasti notiek trijos mēnešos, sasprindzinājuma pilnā režīmā tika nokārtotas mēneša laikā», bet Staņislavs Kumpiņš, uzsakot sadarbību ar būvuzraugu: «Ar sapratni tika uztvertas izmaiņas, kas ļāva ekonomēt, saglabājot kvalitātes līmeni.» Vai kvalitātes līmenis tiešām tika saglabāts?
Būvuzraudzībā roka roku mazgā, būvnieks pats algo būvinspektoru, drošība tiek upurēta termiņu, izmaksu, baiļu un vienkāršas muļķības dēļ. Projektus vairāk vērtē juristi, atķeksē papīru atbilstību normatīviem un birokrātijai, tāpēc arī tagad, šo pašu tradīciju garā, visi iesaistītie vien skaita zīmogus un saskaņojumus, nevis atzīst trūkumus. Gan būvuzņēmējs, gan pasūtītājs, gan Rīgas būvvalde, gan Maxima pārstāvji – visi kā korī: visi dokumenti bija kārtībā! Un iesaistīto firmu juristi jau raujas sviedros, lai atkratītos no atbildības, pasūtījušas katrs savas ekspertīzes. Lai pierādītu pasūtītāja nevainību? Cerams, ka policija, kas pirmajās dienās pēc traģēdijas jau esot parosījusies ne mazāk, viņus arī pasūtīs ar saviem advokātiem un ekspertīzēm.
Vai tās bija tikai metāla konstrukciju skrūves, kas neizturēja, vai nepareizi sarēķinātas slodzes un tām neatbilstoši izbūvētas konstrukcijas, neatbilstoši papīriem vai reālajai nestspējai pārslogots jumts, daudzie brāķi objekta izbūves laikā, ačgārna darbu secība, pirms diviem gadiem te vēl būvobjektā notikušais ugunsgrēks, blakus esošās mājas būvniecības radītā svara spiediens, vai no visa pa druskai – izmeklētāji skaidros un, cerams, aizraksies arī līdz resnā gala atbildībai, kurš sēru dienās aizņemts ar juridiska atkāpšanās ceļa bruģēšanu, bet pie medijiem sūta preses sekretārus. Cik Re&Re sabiedrisko attiecību dāma, kas tiek sūtīta pie medijiem, ir informēta par to, no kādiem māliem mīcīta būve un kas to cēlis (kā izskanējis atklāsmēs, tostarp apakšuzņēmēju piesaistīti cilvēki «no ielas», kas priekšteču brāķus pieseguši ar nākamajiem brāķiem), vai tikai uzpumpēta ar vajadzīgajām frāzēm par nepieciešamo atļauju un saskaņojumu esamību? Vai Maxima komunikatori, kas tikai atkārto frāzes par to, ka trauksmes zvans bija «ugunsdrošības signalizācija, kas nāca no pazemes autostāvvietas, kur bija būvdarbi» un apsargs rīkojies saskaņā ar instrukciju – vispirms apsekojis vietu, no kurienes nāk signāls. Nevis evakuējis cilvēkus, jo, ja katrreiz tā tiktu darīts, kad šajā objektā iepriekš skanējusi signalizācija, veikalam gar degunu aizietu pamatīga peļņa. To komunikatori gan nepateica un nepateiks. Pirmajam pantiņam «izsakām līdzjūtību» otrais ar «uzņemos atbildību» neseko. Atliek cerēt, ka šoreiz sabiedrības sāpju slieksnis būs pārāk augsts, lai sistēma atļautos naudasmaisiem atpirkties no atbildības un upurēt vien kādu skrūvētāju – haltūristu.