Varas partijas sākušas remontēt vietējas nozīmes ceļu no Latvijas līdz eirokomisāra krēslam. Caur cik Saeimas istabiņām to asfaltēt, kur izsniegt ceļošanas dokumentus… Katra partija piedāvā savai situācijai izdevīgāko variantu.
Lai gan vispirms būtu vērts uzdot jautājumu: kas tie tādi eirokomisāri? Kāds no viņiem labums? Vai, būdami gan politiskas figūras (valstu deleģējums), gan dižākie eirobirokrāti (funkcijas), tie ir nodrošinājuši efektīvu Eiropas Savienības izpildvaru? Kas jāmaina eirokomisāru institūta darbībā? Vai, piemēram, ir normāli, ja gadījumos, kad ES institūtu ieteikumi ir nācijai nepieņemami, reāla Latvijas atbildes sitiena iespējas kļūst vājākas un vājākas? Utt.
Manuprāt, krīzes laikā eirokomisāru kopums uzvedās kā uz ledus izmesta zivs. Efektīvi menedžēt sistēmiskas ES krīzes pārvarēšanu tie nespēja. Turklāt tie turpina producēt virtuālo īstenību, kuras tulkojums realitātē tiek nodrošināts uz sabiedrību, nevis krīzes cēloņu izraisītāju rēķina. Eirokomisāri vairāk veicinājuši nevis nacionālo valstu stabilizāciju, bet gan to dekonstrukciju un tautu staigāšanu kontinenta ietvaros no Austrumeiropas uz «veco» Eiropu. Eirokomisāru iespaids uz integrācijas un imigrācijas politiku korelāciju bijis vājš. Izlīdzinošas sociālekonomiskas mērķtiecības vietā atzīta dažādu ātrumu Eiropa. Ar lielu entuziasmu eirokomisāru vairākums pūlas aizstāt tikumiskās koncepcijas ar sociāldarvinistiskām. Reizēm tas tiek izrādīts demonstratīvi. Kā Moldovā, kur eirokomisārs ignorēja lielu ticīgo pulku un devās turpat līdzās pie «minoritātes» – gejiem. U. tml.
Man likās, ka mani vienu nomāc provinciālas bažas par to, ka ES pārvaldes institūti konstruē tā saukto «ārējo loku», kurš tiecas atstumt sabiedrības no teikšanas kopienā vai pat valdīt bez sabiedrību ziņas. Taču – atradu vēl dažus norūpētos. Viens no tiem – franču pētnieks, rakstnieks un publicists Nikolā Bonāls. Lūk, ko viņš raksta par eirokomisāriem: «Mūsdienu eirokomisāri savā ziņā līdzinās trīsdesmito gadu padomju komisāriem. Taču, ja tie otrie ekspropriēja īpašumus un pārvietoja tautas vienas valsts ietvaros, tad pirmo darbības lauks ir daudz plašāks – visa Eiropa. Starp citu, Eiropas komisāru darbi ir tie paši, kas viņu kolēģiem no PSRS. Vai sēdēs cietumā tie, kas vainīgi ES dalībvalstu nacionālā parāda attīstībā? (..) Padarbojies pret tautu un kontinentu interesēm, eirokomisārs, ja nemaldos, saņem 35 tūkstošus eiro lielu pensiju mēnesī un sāk spīdošu privātu karjeru. «Privātajā» jomā viņš mācās raust bagātību un iznīcināt Eiropu. Pats karikatūriskākais šajā ziņā, protams, ir Pīters Sazerlends.»
Pīters Sazerlends (bijušais PTO ģenerāldirektors, ANO speciālais pārstāvis migrācijas lietās, transnacionālu korporāciju, banku direktoru padomju loceklis…) tiešām ir pateicīgs, lai ilustrētu Eiropas ietekmīgāko ļaužu domāšanas veidu. Tātad ES varas tendences. Piemēram, gada sākumā Sazerlends Anglijas lordu palātā izteicās: «Migrācija – tas ir kritiski svarīgs ekonomiskās izaugsmes dzinējs (..), un nav svarīgi, cik smagi to ir skaidrot šo valstu iedzīvotājiem.» Migrācijas regulēšanai, viņaprāt, «nav nekāda morāla attaisnojuma» un ES valstīm «jāpārtrauc izvēlēties sev tikai augsti kvalificētus migrantus un bloķēt ceļu mazkvalificētiem». Bonāls uzskata, ka Sazerlends grib iznīcināt Eiropu demogrāfiski. Bet es gribu teikt, ka Sazerlenda un viņam līdzīgo, ka Bilderbergas kluba ietekme uz eirokomisāriem ir lielāka nekā, teiksim, Latvijas parlamenta ietekme. Arī, spriežot pēc jahtām, ar kurām vizinājušies eirokomisāri (sākot ar Barrozu).
Šajā gadījumā es nebūt nenoniecinu Pīteru Sazerlendu. Es viņu izvirzu kā potenciālo Latvijas deleģēto eirokomisāru kvalifikācijas un konkurētspējas kritēriju. Turklāt šai kvalifikācijai jābūt tādai, kas kompensē ietekmes trūkumu. Ja par to Saeimā, valdībā, prezidenta kancelejā netiek domāts, tad jebkurš kandidāts brauks uz EK tikai pēc silta krēsla. Kāpēc par to jādomā, zināms jau sen. «Lai nevalda negodīgi cilvēki, lai nebūtu tādu, kas tvarsta ļaudis ar viltu un kas paši būtu kā slazdi savai tautai.» (Ījāba gr. 34;30)