Budžeta veidošanas un pieņemšanas laikā partijas tradicionāli dzied riesta dziesmu vēlētājiem un vispirms ministri, tad Saeimas deputāti cenšas demonstrēt savu pārākumu pār konkurentu.
Paplēšas, vājākais vai gudrākais piekāpjas un kaut kādu budžetu apstiprina, neraugoties uz mūžīgajām runām par gaidāmo valdības krišanu. Valdību parasti apgāž treknāki kumosi, nevis partiju ideoloģiskās pretrunas vai savstarpēja nepatika. Tāpēc nez vai arī Dombrovsku plūkšanās būs izņēmums – premjera Valda Dombrovska (Vienotība) un finanšu ministra Andra Vilka (Vienotība) pretenzijas pret izglītības un zinātnes ministru Vjačeslavu Dombrovski (RP) valdības krišanas pamats. Lai gan jāteic, sava ministra nosaukšana par nekompetentu met ēnu uz visu valdību, tajā skaitā pašu premjeru, kas šādu ministru pieņēmis, partiju, kuras rindas ir tik šķidras vai iekšpartejiskā gaisotne tik neveselīga, ka nevar izraudzīt jēdzīgu ministru.
Lai arī Vj. Dombrovskis ilgus gadus strādājis izglītības jomā un arī ar cipariem draudzējies, tas nav tas pats, kas vadīt ministriju, nozares politiku, sagatavot budžeta pieprasījumu, saprast samudžinātās pedagogu algu un piemaksu aprēķinu formulas un vēl veiksmīgi atrisināt koalīcijas attiecību rēbusu. Ar spēcīgu ministrijas aparātu tas būtu iespējams, diemžēl jau iepriekšējais izglītības ministrs Roberts Ķīlis to pamatīgi patīrīja – ja arī kāds aizsēdējies kadrs bija jānomaina, tad ne ar tik šaubīgiem aizvietotājiem, kas jau hroniski salaiž ziepes. Jau iepriekš pašas ministrijas vainas dēļ netika pieprasīts un saņemts nepieciešamais finansējums sporta pedagogiem. Arī pedagogu arodbiedrība vājo IZM Finanšu departamentu, kas neveic arī nekādu nākotnes finanšu sistēmas modelēšanu, min kā vienu no problēmu cēloņiem, kas ik gadu pirms mācību gada sākuma pāršalc nozari. Jā, nav veiktas arī politiskas nozares reformas, kādēļ izglītības finansēšanas sistēma ir neefektīva, nesakārtota, nemotivējoša, bet izskatās, ka šī tiesiskuma un reformu koalīcija nevienu būtisku reformu vēl nav veikusi un pēdējā darbības gada laikā, kā liecina arī budžeta projekts, visticamāk, neveiks.
Var saprast Vilku, kuram mati ceļas stāvus, vienā ausī skanot Nacionālās apvienības kārtējiem ultimātiem, tikai pie kuru izpildes viņi gatavi atbalstīt budžetu, otrā – izglītības ministra runām par solījumiem pedagogiem, vienlaikus saņemot katrreiz savādākus aprēķinus un juceklīgus bāzes ciparus. Rezultātā jau krietni iepriekš uzvirmojušās koalīcijas partiju nesaskaņas. Tā kā šis ir vēlēšanu gada budžets, partijas caur to jau sāk pozicionēties, bet par šo priekšvēlēšanu izrādi maksā pedagogi, kuriem kārtējo reizi, sākoties mācību gadam, jāzīlē kafijas biezumos, kāds šoreiz būs viņu atalgojums.
Gan FM, gan IZM ziņu par nākamā gada budžetu un pedagogu algām pasniedz tā, ka pedagogi netiek gudri – būs nākamgad naudas vairāk vai nē? Ko var saprast no ziņu virsrakstiem: «FM: valdībā atbalstītajam pedagogu algu palielinājumam finansējums tiks nodrošināts pilnā apmērā», «Atbildīgais nozares ministrs pedagogu algu palielinājumu nesola, lai gan premjers to sola no 1. septembra»? Vai tas, ka «atbalstīti pedagogu algu palielināšanas noteikumi», nozīmē, ka pedagogi saņems vairāk? Ja tā, kāpēc pedagogi domā par protesta akcijām? Izrādās, tā ir tikai vārdu spēle. Reāli nedaudz vairāk varētu saņemt vien 3. kvalitātes pakāpes pedagogi, kādi mazo skolu, bērnu ar īpašām vajadzībām pedagogi, piecgadnieku un sešgadnieku sagatavotāji, sporta skolotāji, bet 4. un 5. kvalitātes pakāpes pedagogu maciņš biezāks nepaliks, jo valdība viltīgi samazinājusi pamatsummu, no kuras piemaksu aprēķinās. Kādiem var palikt arī mazāk, tāpēc pedagogu arodbiedrība neatmet plānus par protesta akcijām līdz budžeta pieņemšanai Saeimā. Jāaizdomājas, cik tad veiksmīgs ir tas mūsu krīzes pārvarēšanas stāsts, ja pedagogiem algas joprojām nevar atgriezt pirmskrīzes līmenī?
Pedagogu iziešana ielās būs ne tikai IZM, to vadošā ministra, bet arī visas valdības mazspējas rādītājs.