Jauns gads, bet dzīve – vecā
Jaunais gads ir atnācis. Vēl līdz nākamajai pirmdienai ir pēdējā lielā iespēja jau šogad realizēt veco apņemšanos – sākt jaunu dzīvi. Tomēr, visticamāk, cilvēces lielākā daļa vienkārši dosies savās ikdienas gaitās. Pasaules ritējums nemainīsies no tā, ka esam pārvarējuši gadumijas slieksni un salasījušies horoskopus, kas visiem sola pīrāgus. 2019. gadu noslēdzot, pļaujas laiks bija visādiem murgologiem un nākotnes pētniekiem. Kā par brīnumu, Nostradamu viņi šoreiz lika mierā. Laikam jau viņa teksti mūsdienu pareģiem ir pārāk sarežģīti. Tomēr aklā Vanga no aizmūžiem tika izvilkta. Ja atminamies iepriekšējo gadu it kā viņas vārdā publicētos vēstījumus, tad planētai Zeme šogad vajadzētu sākt lēnām atkopties no postoša atomkara, bet tukšajai Eiropai no musulmaņu iebrukuma sekām. Ar to arī visus apsveicu.
Ja nelūkojas kristālbumbā, bet vienkārši kalendārā, 2020. gads tomēr būs pietiekami krāšņs kaut vai tāpēc, ka tajā mūs sagaida divi notikumi, par kuriem viedoklis būs katram kārtīgam latvietim. Kā teiktu kārtīgs apskatnieks - vasara solās būt karsta. Vispirms jau interneta resursi ar praviešu cienīgu neatlaidību sludina: «XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notiks Rīgā Latvijā no 2020. gada 6. jūlija līdz 12. jūlijam. Svētkos plānots - piedalīsies aptuveni 35 000 dalībnieku. Tos rīkos Latvijas Nacionālais kultūras centrs, un to organizēšanai nepieciešami aptuveni 6,3 miljoni eiro.»
Interesanti tomēr, kā šie svētki turpinās attīstīties laikmetā, kad visiem bērniem ir tikai un vienīgi svētas tiesības, bet vecākiem pienākumi un vēlreiz pienākumi. Pagājušos pieaugušo dziesmu svētkos jau tika izteiktas iepriekš neiedomājamas pretenzijas. Piemēram, par to, ka ēdienkartēs neesot domāts par vegāniem un veģetāriešiem, tāpat kā trūkstot brīdinājumu par to, ka maltītes varot saturēt graudaugus vai soju. Nav grūti paredzēt, bērnu tiesību aizstāvjiem, advancētiem kristāla un varavīksnes paaudzes bērnu vecākiem šovasar būs iespēja pacīnīties par savu ļoti īpašo vai varbūt arī ļoti izlutināto atvašu tiesībām būt ļoti īpašām. Tāpat redzēsim, vai beidzot pieauguši kļūs svētku nodrošinātāji. Vai autobusu šoferīšus policijas reidos necels nost no stūres trīs promiļu reibumā, vai ēdināšanas pasākumi nebeigsies ar banālu rota vīrusu. Ir pietiekami daudz vienkāršu veidu, kā sabojāt dziesmu svētkus. Tam nevajag nekādus grinčus no amerikāņu multenēm vai personāžus no Viens mājās. Pietiek ar normāliem pieaugušiem latviešu muļķiem, kas allaž kaut ko salaiž dēlī tāpēc, ka neprot darīt pat to, par ko tiem algu maksā. Par 6,3 miljoniem eiro tomēr varētu gribēt arī kārtību pamatlietās un atbildīgu pieeju visam, kas nodrošina svētku norisi.
Latvija ir viena no retajām valstīm, kas ļoti nošķir kultūras un sporta jēdzienus. Šī pieeja nav pareiza. Pat antīkās civilizācijas saprata, ka sports un kultūra ir vienoti. To pieredzēsim arī šovasar, jo skolēnu dziesmu svētki tomēr būs tikai tāda iesildīšanās pirms galvenā notikuma. 24. jūlijā Tokijā sāksies 32. vasaras olimpiskās spēles. Skatīties, kā sportisti lielā karstumā jož maratonu, sēžot vēsā istabā pie liela televizora ekrāna ar aukstu Coca-cola glāzi rokā… Kas gan var būt labāk par to?
Tiesa gan, arī te ej nu sazini! Šķiet, kopš Maskavas un Losandželosas olimpiskajām spēlēm tālajos astoņdesmitajos gados, kas izcēlās ar globāliem kašķiem un boikotiem politisku iemeslu dēļ, olimpiskā kustība vēl nekad nav bijusi tik sašķelta dopinga skandālu dēļ. Toreiz iemesls bija nepārprotams - padomju karaspēks Afganistānā. Grūti saprast, par ko sporta funkcionāri cīnās tagad, kad visi iespējamie karaspēki ir visur. Kā tīrie, tā netīrie sportisti veic brīnumus, ko cilvēka organisms tīri fiziski nemaz nespēj. Grūti noticēt, ka tas viss bez kādu īpašu cepumiņu palīdzības, tomēr lielā politika ir un paliek lielā politika.
Kaucot līdzi vilkiem, jācer, ka bara dziesma nepavērsīsies pret mazo Latviju. Esam pieredzējuši, kā draugi slēdz mūsu bankas un nosaka sankcijas mūsu uzņēmumiem. Sportistu panākumi mūsu nācijai ir vajadzīgi kā ēst - tie ļoti tieši un nepārprotami iemieso mazā cilvēka sapni kļūt par izcilību. Savukārt, ja reiz pieminam Japānu, grēks neatcerēties tos traģiskos pareģojumus, kas tika drukāti visās malās pēc Fukušimas atomelektrostacijas katastrofas 2011. gadā, kad eksperti minorīgā tonī apgalvoja - Japānas ekonomika no šā trieciena neatgūšoties vēl ilgi. Nav pagājuši pat desmit gadi, un Tokijā notiks olimpiskās spēles.